Krievijas gāzes piegādei ir saistība ar politiskās paklausības pakāpi 0
Jo tuvāk nāca laiks lēmuma pieņemšanai par gāzes tirgus liberalizāciju, jo intriģējošāka kļuva minēšana, kas tiks izdomāts, lai šīs problēmas risinājumu atsviestu.
Sagaidījām jau daudz apcerēto Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas sēdi, kas mazliet piepūderēja “Latvijas gāzes” (“LG”), respektīvi, Maskavas, siltos ieteikumus un nobalsoja, ka Enerģētikas likumā jāveic grozījumi, kas paredz “Gazprom” monopolstāvokli neaiztikt. Līdz grūti nosakāmajam un nākotnes miglā tītajam brīdim, kad Latvijai būs “efektīvi starpsavienojumi ar trešajām valstīm”, izņemot Igauniju, Lietuvu un Somiju. Ir izskanējis, ka tas varētu īstenoties ap 2018. gadu, bet šīm izredzēm vairāk atbilst paruna – kad cirvja kātam lapas plauks. Galu galā tika nolemts pie grozījumiem neķerties un gaidīt valdības atzinumus, taču pats notikums ir ārkārtīgi zīmīgs un Latvijai raksturīgs.
Nemaz nešaubīsimies, ka Saeimas komisijas vairākumam bija savi tīri tehniski un šķietami ekonomiski argumenti. Tāpat kā “Gazprom” spēj vienmēr ekonomiski pamatot, kāpēc uzņēmuma piegādātās gāzes cenas dažādās Eiropas valstīs ir tādas un nevis citādas, noliedzot, ka tām būtu kāds sakars ar attiecīgo valstu atkarības līmeni no Krievijas gāzes piegādēm un arī ar zināmu politiskās paklausības pakāpi. Gāzes piegāžu saistība ar politiku tomēr ir acīmredzama, un varbūt vienīgie cilvēki uz šīs planētas, kuri to nesaskata vai izliekas, ir mūsu “LG” pārstāvji. Kaut gan tieši ar viņu starpniecību Latvijai laikam tiek dots visnotaļ politisks mājiens – ja iekustināsiet tirgus atvēršanu, cenas celsies, turpretī, ja šo nelāgo Eiropas Savienības pasākumu noraksiet, varam drusku nolaist. Būtībā diezgan viegli pareģojama taktika.
Toties jau pieminētais Saeimas komisijas balsojums, kurā atturējās vienīgi Reformu partija, jāatzīst, bija mazliet negaidīts. Un neatkarīgi no tirgus atvēršanas lietas tālākās virzības rodas daži jautājumi. Piemēram, aiz gluži teorētiskas ziņkāres jāpārvaicā, kas pa visu šo laiku ir izdarīts “efektīvo starpsavienojumu” izveidošanai?
Mūsu politiķi mēdz izteikties tā, it kā nepieciešamība dažādot gāzes piegādes avotus būtu radusies tikai vakar vakarā un tikai nupat esam aptvēruši, ka, premjera Dombrovska vārdiem, tas “jāanalizē no dažādiem aspektiem” un nav vērts lauzt šķēpus “par to, kas būs uzrakstīts uz papīra”. Jo īstenībā tāpat neko lāgā nevaram pagūt. Jā, bet Latvijas kaimiņvalstīs, kuras atrodas līdzīgā situācijā, tomēr ir gan zināmas iestrādes, gan arī šis tas vairāk “uzrakstīts uz papīra” attiecīgi pieņemtu normatīvo aktu formā. Abas lietas ir savstarpēji pakārtotas – likums par monopolstāvokļa izbeigšanu (nevis vilkšanu garumā) veicina konkrētu rīcību. Kāpēc atpaliek tieši Latvija?
Diezgan uzkrītoši, ka tie paši Saeimas deputāti, kuri nesen izcēlās ar Baltijas valstu kopējo transporta projektu bremzēšanu, nevilcinādamies atbalstīja Enerģētikas likuma grozījumus atbilstoši “Gazprom” galvenajai prasībai. Tāpēc pārējie jautājumi būtībā attiecas uz mūsu iekšpolitisko praksi. Valdības koalīcijai loģiski pieder pārsvars arī Saeimas komisijās, bet Tautsaimniecības komisija, kurā sēž arī koalīcijas lielākās frakcijas vadītājs, šķiet, ir īpaša. Tā uz ātru roku ietver darba kārtībā tirgus liberalizācijas lietas izskatīšanu, cik noprotams, pēc “Saskaņas centra” ierosinājuma, un tikpat ātri nobalso saskaņā ar opozīcijas priekšlikumiem. Pat nesagaidot Ekonomikas ministrijas un valdības viedokli. Citā Eiropas valstī tas varbūt izraisītu mērenu skandālu. Iespējams, arī Latvijas vairākuma koalīcijai, sākot ar pašu “Vienotību”, kas sevi uzskata par eiropeisku partiju, nemaz nenāktu par sliktu viest lielāku skaidrību savu vadošo biedru “nostājās”. Pretējā gadījumā var rasties maldīgs iespaids, ka dažs labs bīda ne jau “Eiropas” sludinātās enerģētikas politikas reformas, bet pavisam ko citu…
