Intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu: Krievija ir pieradusi iet uz priekšu, kamēr to aptur 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kas bijusi šajā augstajā amatā divus termiņus, atzīst, ka centieni izveidot cilvēcīgas attiecības ar Krieviju ir izgāzušies. Tagad pienācis beidzamais laiks veltīt savai drošībai daudz vairāk uzmanības nekā līdz šim.
Prezidentes kundze, kāds būtu jūsu ieteikums mūsu valsts iedzīvotājiem, kā izturēties, dzīvot un strādāt ģeopolitiski sarežģītajā laikā?
Katrā ziņā visai pasaulei un sākot ar pašiem ukraiņiem tas bijis nepatīkams pārsteigums, un tas ir daudz par maigu teikts. Tas bija šoks konstatēt, cik rupji un nekaunīgi no Krievijas puses tika pārkāpta starptautiskā likumība un kārtība. Un ko tas norāda?
Ka Krievijas prezidents un viņa atbalstītāji dzīvo visatļautības režīmā. Viņi pa savam iztulkoja pasaules un rietumvalstu reakciju uz Krievijas agresiju pret saviem kaimiņiem 2008. gadā, kad notika iebrukums Gruzijā, un toreiz pasaule vien noplātīja rokas.
Izteica protestus, bet krievi sasniedza savu mērķi vai to panāca daļēji. Krimas aneksija 2014. gadā saņēma tomēr stingrāku nosodījumu un jau zināmas sankcijas, bet kopumā pasaule tomēr atkal noplātīja rokas, teica – ļoti žēl, bet tā jau tur ir.
Taisnība – tur ļoti daudz krievvalodīgo, daudzi atbalsta Putinu, un ļoti žēl – jāatvadās no Krimas, bet tas, kas notiek tagad, tas vairs pieņemams nav. Un mēs esam fakta priekšā. Tas tomēr ir tāds trauksmes zvans pasaulei, ko rāda notikumi Ukrainā. Tas, ko uzskatām par normālu, tiek likvidēts, tā vietā norisinās absolūtas nenormālības – Ukrainā cilvēki ir pakļauti vienkāršām šausmām, kas viņiem uzbrūk, var teikt, no zila gaisa.
Viss, ko varu teikt latviešiem, ka mēs varam būt priecīgi un pateicīgi, ka toreizējās 15 NATO dalībvalstis bija gatavas 2004. gadā uz šo vieglo paplašināšanos, kad notika ilgas politiskās debates, vai tā vajag, vai drīkst izaicināt Krieviju, un tā tālāk – ka NATO pieņēma šo lēmumu paplašināties.
Kā nekā Polija jau vairākus gadus bija NATO locekle pirms Latvijas un Krievija nereaģēja militārā veidā, samierinājās ar to. Toreiz Krievija samierinājās ar to, ka Polija kļuva par NATO dalībvalsti tāpat kā Ungārija un Čehija. Šis paziņojums, ka Krievija tagad negrib samierināties ne ar vēsturi, ne ar to, kas tagad notiek, ir ļoti biedējošs.
Mums ļoti augstu vajadzētu novērtēt to, ka esam drošības aliansē.
Jā, jo redzat – ja par mūsu dalību no toreizējām dalībvalstīm – no svarīgākajām – bija ļoti nopietni iebildumi tieši dēļ nevēlēšanās izraisīt konfliktu ar Krieviju, tad nu jau vairāku gadu garumā, it sevišķi kopš 2014. gada invāzijas Krimā un pussalas aneksijas, tagad jau paplašinātās NATO dalībvalstis kopumā ir atzinušas, ka 5. paragrāfs nedrīkst būt tikai teorētisks.
Kā tas bijušais NATO ģenerālis, kas uzrakstīja romānu par to, kā Latvija tiek iekarota trīs dienu laikā, ka mežabrāļi to atbrīvo ar amerikāņu “Apache” helikopteru palīdzību. Tāda fantāzija, ka Latvija ir tā vārīgā vieta, kurai, ja Krievija būs neapmierināta, tā uzbruks un te sāksies pasaules karš.
Nupat brīdinājums Lietuvai ir atkal no tā paša stila, ka Krievija izsaka savu neapmierinātību un draud ar vēl vārdā nenosauktiem mēriem. Krievijas draudi ir ņemami nopietni, bet tajā pašā laikā mēs ļoti ceram, ka Krievijas vadoņi saprot, ka NATO apņemšanās tiešām respektēt piekto pantu arī ir ņemama nopietni.
Ja viņi to nesaprot, tad tiešām sākas pasaules karš. Mana izpratne ir tāda, ka Krievija ir pieradusi iet uz priekšu, kamēr to aptur. Un NATO 5. paragrāfs ir viena sarkanā līnija, kuru esošās dalībvalstis ir novilkušas stingri, un tam principā vajadzētu Krieviju atturēt.
Bet, tā kā manā izpratnē Krievijas prezidents lielā mērā pazaudējis kontaktu ar realitāti, tad tomēr uzskatu, ka mums ir jāpastiprina savas aizsardzības spējas. Lai sliktākā gadījumā te būtu nopietns pretspēks, lai idejas par viegliem iekarojumiem, par kuriem pasaule tikai nopūtīsies un turpinās dzīvot mierīgi tālāk, netiktu īstenotas.
Kuram no diviem viedokļiem jūs piekristu – pirmais, ka ir bezjēdzīgi runāt ar fašistisku diktatūru, ka ar tādu jārunā no spēka pozīcijām, otrais – to varētu izteikt ar Francijas prezidenta vēlējumu nepieļaut, ka Putins zaudē seju?
Ideja, ka mums jāsargājas, lai Putins nezaudētu seju, vienkārši ir groteska. Es to uzskatu par absolūtu grotesku. Jebkura raizēšanās par Putina labsajūtu pēc varasdarbiem, ko viņš ir pastrādājis Ukrainā, manā izpratnē ir groteska. Ļoti žēl, ka man tas jāsaka par Francijas prezidentu.
Tas, ka viņš uzskata, ka vajag paturēt kaut kādu komunikāciju, tas ir pats par sevi saprotams, jo tāda pastāv, piemēram, starp Vašingtonu un Maskavu – ar visu, kas saistīts, piemēram, par kodolieroču lietošanu. Šiem kanāliem jāstāv vaļā, lai kaut kādā brīdī netīšām kāds nepiespiestu īsto pogu, kas tiešām izsauktu trešo pasaules karu un pasaules galu ar atomieročiem. Tā ir viena lieta.
Tāpat Ukraina, cik es noprotu, turpinās sarunas par cietumnieku, gūstekņu apmaiņu un tamlīdzīgām lietām, lai gan ir karš. Kaut kādiem komunikācijas kanāliem, protams, ir jābūt. Pret to neviens nevar iebilst, taču jāņem vērā divi aspekti – pirmais, nedrīkst domāt, ka kādas citas trešās valstis var vest sarunas ar Krieviju un prezidentu Putinu un vienoties, kā izbeigt bruņoto konfliktu Ukrainā, un darīt to, iztirgojot Ukrainas teritoriju, kā savā laikā Čērčils ar Rūzveltu Staļinam iztirgoja Baltijas valstis.
Vienos memuāros ir piefiksēts, ka Čērčils savam padomniekam saka – jā, starp citu, Staļins pats par tām Baltijas valstīm jautājis, vai var paturēt. Protams, sakiet, ka viņš var tās paņemt. Tā Čērčils – savulaik lielais varonis – tiek citēts. Tas nedrīkst notikt, un otrs – pēc Putina uzvedības ar starptautisko likumu pārkāpšanu rūpēties par viņa labsajūtu un viņa izskatu spoguļa priekšā… Es tiešām domāju, ka tas nav smieklīgi, nav jocīgi, tas ir groteski.
Vai ticat, ka četrdesmit valstu koalīcijai, kas Ramšteinā vienojās par atbalstu Ukrainai, izdosies novest cīņu līdz uzvarai?
Tas būtu vienīgais, kas apturētu Krievijas virzīšanos uz priekšu. Revanšistiskās un vēsturi noliedzošās idejas, ko Putins ir paudis, izklausās biedējoši. Domāju, ka viņš grib ieiet vēsturē kā Pēteris II, Katrīna III un Staļins II – apvienoti visi vienā personā.
Tas, kas viņam vēsturē nepatīk – PSRS sabrukšana, tās sekas viņš vēlētos likvidēt, cik nu spēka viņam ir. Otrs – pagātnes aspekti, kas ir glaimojoši Krievijas varenībai un viņa patmīlībai – tos viņš kā rozīnes no kliņģera turpina izlasīt ārā un vēlas atbilstoši pārkārtot pasauli.
Tas viss manā izpratnē, ņemot vērā manu jaunības pieredzi psihiatriskajā slimnīcā, liecina par pacientu ar lielummānijas simptomiem. Tā nav laba zīme. Esmu ar tādiem cilvēkiem saskārusies – cilvēks visādos veidos izskatās normāls, normāli funkcionē, bet, ja viņš ieņem kādu ideju galvā, tad tā iesakņojas ļoti dziļi.
Tomēr esmu redzējusi paranoidālus pacientus, kas izārstēti. Sevišķi tagad ar modernām antipsihotiskām zālēm. Taču šajā gadījumā runājam par lielas kodolvalsts vadītāju, kas uzbūvējis spēcīgu varas vertikāli, likvidējis opozīcijas balsis, gan likvidējot personas un organizācijas, gan publiskās komunikācijas kanālus un medijus. Tas ir bīstami Ukrainai un visai pasaulei.
2005. gadā devāties uz Maskavu, esat tikusies ar Putinu. Kad jums radās pirmās bažas, ka varētu neizdoties normālas attiecības ar Krieviju?
Dīvainā lieta ir tāda, ka ar viņu tikos 2001. gada februārī. Viņš bija pašā savas garās prezidentūras sākumā ar pārtraukumu, kad Medvedevs četrus gadus bija pie varas. Šajā pirmajā it kā neoficiālajā sarunā, kas notika Austrijā, man jāsaka, ka es pie viņa saredzēju visu to, ko Angela Merkele pateica pirmajā intervijā pēc kancleres amata atstāšanas.
Viņa stāstīja, ka neatceroties, kad tas bijis, 2014. gadā vai agrāk, ka Putins viņai teicis, cik ļoti nožēlo PSRS sabrukumu, cik tas bēdīgi un traģiski. Man viņš to teica pirmajā tikšanās reizē neoficiālajā tikšanās reizē neitrālās Austrijas teritorijā.
Tas, man šķiet, bija 2001. gada februārī. Viņš ar savu ģimeni slēpoja Austrijas kalnos un pirka trīs kara lidmašīnas no Austrijas. Manās acīs šis viņa aspekts – vēlēšanās griezt vēstures ratu atpakaļ uz viņam patīkamāku Krievijas kā PSRS varenības centra atjaunošanu, nevis Krievijas kā milzīgas valsts normālu vadīšanu – nav saprotams.
Varētu domāt, ko cilvēkam vēl vajag. Ko vēl var iedomāties – kā viņam pietrūkst? Tas, kas man kā psihologam, es atzīšos, visa mana gudrība sabrūk, ja cilvēks, kam viss jau ir, iet mocīt kaimiņtautu, tāpēc ka viņam nav diezgan. Es to nesaprotu.
Cik lielā mērā vajadzētu pārtraukt jebkādas attiecības ar Krieviju, paturot diplomātiskos kontaktus?
Es šo jautājumu formulētu citādi – ko mēs varam darīt, lai Krieviju apturētu savās ambīcijās un aizsargātos no tās agresijas postošām sekām? Ņemot vērā, ka tās postošās sekas jau sāk viļņoties pāri visai pasaulei, tad mēs esam atklāta ugunsgrēka priekšā.
Pirmais, par ko mums jādomā, – kur meklēt šļūtenes un ūdeni, ar ko apdzēst šo ugunsgrēku, un ko darīt, lai patlaban, piemēram, atjaunotu graudu eksporta iespējas Ukrainai. Iedomājieties – viņi jau noslauka no zemes ciemus, pilsētiņas, pilsētas, lielpilsētas.
Tur abās pusēs iet bojā karavīri, civiliedzīvotāji, tie tiek sakropļoti, tiek aizdzīti miljoni, tiek aizdzīti trimdā. Bet viņi taču, sagraujot infrastruktūru, sagrauj arī Ukrainas ekonomiku, bet Ukraina ir pietiekami liela zeme, lai tās ekonomikas sagraušana atstātu lielu iespaidu.
Tikko biju Baku forumā, kurā piedalījās bijusī Ekvadoras prezidente Rozalija Serāna, kas stāstīja, ka, lūk, Ekvadorā mazie zemnieki, kas audzē banānus un eksportē uz Krieviju, un arī kafijas audzētāji un vēl kāda trešā pārtikas produkta audzētāji jau nonākuši krīzes situācijā – jau slēgti tirgi ar Krieviju.
Diemžēl jebkādi pretsoļi, ko ar sankcijām cenšas uzlikt Krievijai, kaitē pašiem vai arī citiem, kas pilnīgi nav iesaistīti šajā konfliktā. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka ar enerģijas produktu cenu kāpšanu Putins katru dienu faktiski pelna vairāk nekā pirms uzbrukuma Ukrainai.
Kādu aizsardzības modeli vajadzētu Latvijai – kā Izraēlā vai kādu citu?
Latvija jau vairākkārt kopš neatkarības atgūšanas to pārdomājusi, un manas prezidentūras laikā notika nopietnas reformas. Mēs pielāgojamies NATO militārajai doktrīnai, kas, protams, nav vienreiz uz visiem laikiem pieņemta.
Šī doktrīna tiek attīstīta gadu no gada. Pirmais – Latvijai cieši jāseko NATO lēmumu procesiem un risinājumiem, kādi tiek pieņemti. Piemēram, par visu Krievijas rietumu robežu ar NATO, kurā Latvija iekļaujas, ka mums ir jāuzņem pastāvīgi NATO spēki.
Tie ir spēki, kas rotācijas kārtībā atrodas šeit. Mums jāatvēl nepieciešamie līdzekļi, kas vajadzīgi mūsu drošībai, jo atkal vajag paskatīties, kā izskatās Mariupole, kā izskatās iznīcinātie ciemi un pilsētas Ukrainā. Tas noteikti Ukrainai maksās dārgāk, mani vispār šausmas pārņem, šīs ainas, kam sekoju katru dienu, kas notiek un kā tas izskatās. Mums jābūt gataviem maksāt to, ko tas maksās, ar cerībām saglabāt savu teritoriju un brīvību.
Vai Latvijas vadībai vajadzētu vairāk informēt par rīcību militāra konflikta gadījumā, uz ko tikko valdību aicinājis teātra režisors Alvis Hermanis?
Es domāju – savulaik, man esot amatā, es dabūju informāciju par to, ka, piemēram, padomju laikos tika izbūvēta ārkārtīgi sarežģīta un atomdroša patvertne vadošiem komunistu dižvīriem, kas skaitījās Latvijas pārvaldītāji. Cik atceros, man nebija informācijas, ka Rīgā vai citās pilsētās padomju laikā būtu izbūvētas tādas publiskās patvertnes kā, piemēram, Somijā, un arī Igaunija tagad tādas ir sākusi būvēt.
Tas ir nopietni, jo es atceros kā bērns, kad piedzīvoju Otrā pasaules kara beigu posmu Vācijā ar ļoti intensīvu britu bombardēšanu Meklenburgas provincē. Vāciešiem tur zem tirgus laukuma bija izbūvēta publiskā patvertne, citi skrēja uz saviem sakņu un kartupeļu pagrabiem. Atceros kartupeļu maisus tajā mājā, kurā bijām apmetušies.
Tas ir nopietni – izteiktie draudi no Krievijas puses. Lai cik vājprātīgi tas izklausītos – kaut vai provokatīvi izmēģinājumi te varētu notikt, un diemžēl tā ir viena no lietām, par kurām jādomā. Protams, mēs taču visi cerējām – ne par velti es arī biju gatava runāt ar Krievijas jaunievēlēto prezidenta Jeļcina pēcteci –, ka ir citi laiki, cita pasaule, aukstais karš aiz muguras, mēs gribam sadzīvot mierā un saticībā, tirgoties, sadarboties kultūras un citos laukos.
Bet partnerībai vienmēr ir vajadzīgas divas puses. Ar labu gribu no vienas puses nepietiek. Ja tāda otrā pusē pazūd, jābūt spējām aizstāvēties pret sliktu gribu un arī agresiju.
