“Sākotnēji nebija plānots aprobežoties tikai ar Kamčatku un Aļasku.” Krievijas ārvalstu guberņu projekti 32
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Gan mūsdienu Krievijā, gan daudzviet tās ietekmes zonā izplatīts ir viedoklis par to, ka Krievija varbūt arī ir bramanīga lielvalsts, taču tā nekad un nekam neesot uzbrukusi pirmā, visas savas leģendārās vēsturiskās uzvaras gūstot tikai nolūkā aizstāvēt dzimto zemi.
Patiesībā tas tā vienlaikus gan ir, gan arī nav. Lai arī no tā praktiski nekas neizdevās, tomēr krievu caru nodomos savulaik vismaz ietilpa kaut kas līdzīgs tam, kā rīkojušies briti, amerikāņi un citi imperiālistiskie iekarotāji.
Tālais mērķis – pirātu Madagaskara
Uzvarējis Ziemeļu karā, imperators Pēteris I nekādā ziņā negribēja aprobežoties tikai ar to vien. Savā ziņā Eiropā jau bija par šauru, viņš savu valsti vēlējās redzēt kā galveno starpnieku jūras tirdzniecības darījumos visas pasaules mērogā: Krievijas flotei vajadzēja iziet okeānu plašumos, nodrošinot Eiropas saikni ar Ķīnu, Ameriku un Indiju. Un kādā brīdī liktenis viņam piesvieda izdevīgu gadījumu.
18. gadsimta sākumā Madagaskaru uzskatīja par vienu visbīstamākajām vietām pasaulē – to pārvaldīja pirāti leģendārā ļaundara Kaspara Vilhelma Morgana vadībā. Pirāti tur laupīja bez izņēmuma visu valstu kuģus, kuriem bija vien kaut kāda interese par Indiju, jo jūras ceļš uz turieni neizbēgami veda caur šo salu.
Notikumi attīstījās tiktāl, ka Holande, Francija un Britānija, turpinot apstrīdēt viena otras tiesības uz kolonijām, kādā brīdī tomēr izlēma apvienoties nolūkā izsvēpēt pirātu midzeni lielajā salā.
Morgans par to laikus uzzināja un steidzās nodrošināties ar atbalstu tajās Eiropas valstīs, kuru kuģus iepriekš vēl nebija laupījis.
Tāda bija faktiski tikai Zviedrija, uz kuru tad arī devās Madagaskaras sūtņi, apsolot karalim Kārlim XII visu pirātu pāriešanu zviedru pavalstniecībā, papildus vēl 30 lieliski aprīkotus kuģus un daļu no savām salaupītajām bagātībām par kopējo summu aptuveni viena miljona sterliņu mārciņu vērtībā, kas tajā laikā bija teju vai prātam neaptverama bagātība pat salīdzinoši lielas valsts kasē (un kas, protams, kaut ko liecina arī par pirātu bagātību).
Taču to neizdevās paturēt absolūtā slepenībā, un informācija par iespējamo Madagaskaras un Zviedrijas projektu nonāca Pētera I ausīs. Viceadmirālis Daniels Jakobs Vilsters, dānis pēc izcelsmes, savā karjerā bija pamanījies pabūt gan Amerikā, gan Indijā, gan tostarp arī krietni pakarot zviedru karaspēka ierindā.
Tiesa, pie pēdējiem viņš lāgā neiedzīvojās, tāpēc pārgāja dienestā pie krieviem. Vēl vairāk – Vilsteram izdevās sev līdzi uz Krieviju aizvilināt arī zviedru komandoru Gustavu Ulrihu, kurš bija nosūtīts uz Madagaskaru, taču eskadras dumpja dēļ tā arī nenokļuva līdz salai. Tādā veidā Pētera I rokās nonāca krietna daļa dokumentu, no kuriem kļuva skaidrs, ka pirāti gatavojušies lūgt aizstāvību arī Krievijai.
Un Pēteris I acumirklī iedarbināja šo projektu. 1724. gada sākumā kuģus braukšanai uz Madagaskaru jau pilnā sparā gatavoja, turklāt Pēteris I nemitīgi steidzināja notikumus un izteica neapmierinātību par kavēšanos.
Bet sagatavošanās patiešām krietni ieilgusi: realitātē piecas fregates pilnībā gatavas izbraukšanai uz Madagaskaru bija tikai 1725. gada janvārī. Proti, tieši uz to brīdi, kad Pēteris I nomira, kas tad arī bija galvenais iemesls tam, kāpēc šo projektu par Madagaskaras guberņas pievienošanu Krievijai apturēja un tā arī vairs nekad neatjaunoja.
Gribētos vēl arī Brazīliju
Daudziem puslīdz labiem vēstures svarīgāko notikumu pārzinātājiem labi zināms par to, kā Pētera I pēctece imperatore Anna sekmēja tā dēvētās Lielās Ziemeļu ekspedīcijas sarīkošanu, ko vadīja leģendārais jūrasbraucējs Vituss Bērings.
Taču, iespējams, mazāk zināms ir fakts, ka jau sākotnēji plānos nebija aprobežoties tikai ar Kamčatku un Aļasku.
Slepenā imperatores rīkojumā ekspedīcijas vadītājam esot pausts: “Izpētīt zemes starp Kamčatkas un Amerikas krastiem no labi zināmā Čukotkas deguna līdz spāņu Meksikas provinces valdījumiem un tālāk.”
Ar to bija domāts savulaik impērijas kancelejā iesniegtais Dienvidamerikas kolonizēšanas projekts, kas īstenošanas gadījumā solīja daudz kā interesanta, proti, “zemes Magelānijā, Uragvojā, Paranā, Vidusbrazīlijā, Amazones auglīgajās zemēs, kur ir veselīgs gaiss, kā arī daudz cukura, kokas, indigo, ādu, vilnas, vara, dzelzs, svina, alvas, salpetra un bagātīgas sudraba un zelta raktuves un zelta smiltis zemē”.
Kāds nezināms palikušais projekta autors paudis: “Tur nav ievērības cienīgu cietokšņu un ir pārtikas pārbagātība, un lielākā daļa vietējo iedzīvotāju ir ar noslieci nonākt spēcīga Eiropas valdnieka ietekmē, tāpēc neglābjami padosies, tiklīdz tāda eiropiešu armija tur ieradīsies…”
Šim nolūkam bija nozīmēti 12 000 karavīru, 60 transporta, 30 upju un 10 militāro kuģu. “Un kā tikai šamais karaspēks trijos vai četros mēnešos turpan ieradīsies, tā visas tās zemes, jo īpaši tās bagātīgākās, divu vai triju gadu laikā varēs iekarot.”
Projekta sadaļa “Peļņa” solīja vismaz 40 miljonu guldeņu ienākumu. Bija arī paredzēts “turēt tur divus vai trīs patriarhus un vietvalžus, lai garīgais labums un turienes tautu savaldīšana tad īstenotos”.
Sagatavošanās bijusi ļoti nopietna, un, iespējams, Bērings būtu kļuvis par vienu no iepriekš minētajiem “vietvalžiem”, savukārt Krievija būtu izpletusies ne tikai Sibīrijas virzienā, bet apaugusi vēl arī ar kādu “Amazones guberņu”.
Par šā projekta īstenošanas reālo iespējamību liecina arī tas, cik liela panika izraisījās citās agresīvajās valstīs. Apdraudēti jutušies teju vai visi, kuri jau, kā mēdz teikt, bija palaiduši savas laupītkārās rokas Dienvidamerikā – spāņi, angļi un daudzi citi.
Kādā brīdī par savu pienākumu iejaukties uzskatīja pats Anglijas karalis Džordžs II, iesniedzot Krievijas vicekancleram Andrejam Ostermanam “neoficiālu brīdinājumu draudzīgā un labvēlīgā toņkārtā, iztiekot bez liekiem draudiem”.
Taču realitātē tas bija visnotaļ tiešs drauds. Tieši tik precīzs un iedarbīgs, lai piesardzīgā imperatore Anna piekāptos un atceltu projektu.
Indijas projekts
Vēriena ziņā ne mazāk ambiciozam projektam sadūšojās arī imperators Pāvels I, kurš 1800. gadā bija noslēdzis savienību ar Napoleonu Bonapartu. Bet sabiedrotajam bija plāns iespert zemāk par ceļgalu angļiem tieši Indijā. Un tam bija virkne nopietnu priekšnosacījumu.
Viens no tā laika indiešu valdniekiem Tipu Sultans, kurš pārvaldīja ietekmīgo Maisuras karaļvalsti, tik lielā mērā orientējās uz Franciju, ka pat pieteicās republikāniskajā jakobīņu klubā kā “pilsonis Tipu”. Tiesa, 1799. gadā angļi ieņēma Maisuru un nogalināja tās valdnieku, taču arī pēc tā viņu ietekmi vēl varēja ne tikai satricināt, bet arī likvidēt.
Attiecīgais plāns paredzēja kopīgu franču un krievu korpusu operāciju nolūkā iebrukt Indijā, lai tur likvidētu angļu uzkundzēšanos.
Napoleona nodomu nopietnības pakāpi apliecināja fakts, ka viņam bija izdevies vienoties ar Osmaņu impēriju: sultāns piekrita atļaut franču flotei un desantam iziet cauri Bosforam un Dardaneļiem. Savukārt Krievijas imperatora Pāvela I nopietnību apliecināja cits fakts: šā pasākuma interesēs viņš atbrīvoja Petropavlovskas cietoksnī ieslodzīto kazaku ģenerālmajoru Matveju Platovu, kur tas izcieta sodu saistībā ar apsūdzību par sazvērestības rīkošanu pret imperatoru.
Pāvels I bija gatavs riskēt ar personīgās drošības perspektīvām un nosūtīja Platovu palīgos Donas kazaku karaspēka atamanam Vasilijam Orlovam, kurš tobrīd jau bija sasniedzis itin cienījamu vecumu.
1801. gada 20. februārī Orlovs ziņojis, ka viss karagājienam nepieciešamais sagatavots. 28. februārī no Pēterburgas pienāca imperatora apstiprinājums, pēc kā Platovs galveno krievu karaspēka vienību virsvadībā uzsāka gājienu uz Indiju.
Bet 23. martā netālu no mūsdienu Krievijas un Kazahstānas robežas viņu sasniedza ziņnesis ar vēsti par imperatora Pāvela I bojāeju un pavēli griezties atpakaļ.
Var piebilst, ka Pāvelu I nogalināja, un tas bija izdarīts jau 12. martā, aptuveni divas nedēļas pēc pavēles došanas par karagājienu uz Indiju.
Napoleons visu atlikušo dzīvi bija pārliecināts, ka sazvērestību pret Pāvelu I sarīkojuši angļi, kuri tādējādi centās apturēt viņiem potenciāli graujošo franču un krievu kopīgo karagājienu uz Indiju.
Viņš teicis: “Viņi netrāpīja man Parīzē, taču trāpīja man Pēterburgā!” Un, kā uzskata vairākums pētnieku, viņam esot bijusi absolūta taisnība.
