Aleksejs Grigorjevs: Krievijai noderīgie idioti 0
Aleksejs Grigorjevs, starptautisko notikumu apskatnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks, kurš visu mūžu veltījis vārdiem un saziņai, spriežot par traģēdiju, kuru izraisījis Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu, diezgan vienkāršu morālo dilemmu par izvēli starp labo un ļauno nogremdē vārdos jeb konceptos. Tad izvēle starp atbalstu slepkavības upurim un runāšanu ar slepkavu par dzīvi kā tādu un mīlestību vispār pārtop jautājumā, vai Vācijai jāatsakās no savas “pēckara mentalitātes – grūti izcīnītās un vairākkārt labējo spēku nopeltās – jāizbeidz mieru uzturošā vācu politika”.
Ja Vācijai pastāv kāda dilemma, tad tā ir nepieciešamība apjēgt desmitgadēm ilgušo bezatbildīgo agresora finansiālo atbalstīšanu, ko piekopušas vairākas Vācijas valdības pretēji Austrumeiropas un ASV brīdinājumiem. Nevis miera uzturēšana, bet vīzdegunīga atteikšanās skatīties realitātei acīs, pašlabuma meklēšana, paštaisnums un augstprātība bija Vācijas politikas pamatā, politikas, kas pašlaik novedusi Vāciju un tās sabiedrotos ar Vācijas līderību bīstamajā atkarībā no Krievijas. Līdz 2008. gada Krievijas uzbrukumam Gruzijai tāda maldīšanās varētu būt saprotama, bet pēc tā un it sevišķi pēc 2014. gada Krimas aneksijas, kā arī kara uzsākšanas Donbasā, turpināt būvēt visādas “Ziemeļstraumes” un apgalvot, ka tie ir komercprojekti, bija vairāk nekā bezatbildība. Hābermāsa raksts liek atcerēties Hannu Ārenti, kura rakstīja par ļaunuma banalizāciju nacistiskajā Vācijā. Banalizē jeb filozofē par ļaunumu arī Hābermāss, ne velti bērnībā viņš bija “Jungvolkführer”, kas bija līdzīgs oktobrēnu zvaigznītes vadītājam Staļina PSRS. Sliktāk ir tas, ka ar savu filozofēšanu savā rakstā Hābermāss konstruē abstraktu, politiski un arī ētiski pieņemamu patvērumu morālajam pagrimumam, kas pārņēmis daļu vācu elites. Viņš to leģitimē. Nav brīnums, ka Hābermāsu ērcina postījumi, mokas un nāve Ukrainā. To esot par daudz publiskajā telpā. Šīs ainas viņu var atgriezt no abstrakcijām realitātē, kur viņam trūkst komforta. Jo tur ir krievu zaldātu nomocītie ukraiņu civiliedzīvotāji.
Savā laikā Ļeņins cilvēkus, kuru labvēlību varēja izmantot komunistu mērķu sasniegšanai, sauca par noderīgajiem idiotiem. Šodien tāds pats ir Hābermāss, taču ne jau vienīgais Rietumos. Nozīmīgākais, visizglītotākais, zinošākais, bet ne vienīgais. Tādu vienmēr nav trūcis. Piemēram, Herberts Velss trīs reizes brauca uz PSRS, lai tiktos ar Ļeņinu un Staļinu un pēc tam tos apjūsmoja savos rakstos. Noderīgie idioti nav muļķi, viņi vienkārši ir vientiesīgi ar savu iemācīto gudrību, jo netic, ka Putins vienmēr melo, ka Krievijai vienalga, cik krievu, ukraiņu, sīriešu ies bojā, lai īstenotu krievu fantāzijas par pasaules kundzību.
“Ziemeļu straume-2” ir Vācijas negods. Necik labāka nav arī “Ziemeļu straume-1”. Vācijai nepieciešama nopietna saruna par to, kādā veidā tā tikusi pie šī negoda un kas personīgi ir pie tā vainīgs. Nevar vienkārši pateikt, ka tagad sācies pagrieziens un viss būs pa jaunam. Vispirms jāatbild uz jautājumiem, kas, kā un kāpēc nav bijis tā, kā vajadzēja būt. Jāskatās, kāda bijusi Kremļa naudas tiešā un neslēptā saņēmēja Gerharda Šrēdera un viņa partijas loma Kremļa projektu lobēšanā Vācijā, bet caur Sociāldemokrātu neformālo sakaru tīklu arī citur Eiropā.
Ne jau Vācijai vien jādomā, kā īsti sanācis, ka valsts ir atkarīga no Krievijas, pareizāk sakot, Kremļa labvēlības, ko katru dienu jānopelna no jauna. “Okupeklis” jānovāc, bet vai tā ir vienīgā un svarīgākā svešvaras kundzības palieka Latvijā? Vai mums Latvijā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nav pārāk liela Krievijas ietekme enerģētikas sektorā? Atšķirībā no vāciešiem mums par Krieviju ilūziju nav. Vismaz nevajadzētu būt. Tomēr nav dzirdēts, ka Krievijas tiešie vai pastarpinātie īpašumi Latvijā tiktu konfiscēti un izmantoti, lai palīdzētu Ukrainai vai ukraiņu bēgļiem.
