Ukrainis: “Viņi ir strupceļā – nevar ne padoties, ne atkāpties, jāturpina karot, pat zinot, ka neko daudz vairs neiegūs” 24
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ne viens vien uzņēmums Latvijā nodarbinājis Ukrainas pilsoņus vēl pirms Krievijas uzsāktā kara, kura dēļ tiesības strādāt Latvijā ieguvuši vēl vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku. Viens no tādiem uzņēmumiem ir strauji augošais e-komercijas uzņēmums “Printify”.
Kopumā uzņēmums nodarbina 38 ukraiņus – daļa joprojām strādā no Ukrainas, bet daļa pārcēlusies uz Latviju. Lielākoties uzņēmumā ukraiņi ir programmēšanas inženieri, bet ir arī inženieru vadītāji, datu analītiķi, produktu dizaineri un mārketinga speciālisti. Viens no inženieriem ir arī VOLODIMIRS HVOROSTJANKINS, kurš “Printify” strādā kopš 2021. gada februāra.
Viņš ir norēķinu komandā, kuras uzdevums ir nodrošināt visu pakalpojumu darbību, kas saistītas ar jebkuru valūtu. Volodimirs ar ģimeni joprojām dzīvo Dnipro – vien simt kilometru attālumā no frontes līnijas.
Sarunu ar Volodimiru sāku ar ierasto: “Kā tev iet?” Uz to Volodimirs atbild ar man mazliet negaidītu: “Kā parasti, neslikti.” Bet ko šobrīd nozīmē parasta dzīve Ukrainā?
“Es cenšos dzīvot tāpat kā pirms kara, vien šobrīd jāsadzīvo ar konstantām trauksmes sirēnām un bombardēšanu. Bet nav starpības, kur es dzīvoju, jo viņi uzbrūk ar tālās darbības rādiusa raķetēm, tas nozīmē, ka mēs esam tikpat apdraudēti kā cilvēki, piemēram, Ļvivā. Svarīgi, ka krievu armija vēl nav gana tuvu, lai uzbruktu ar tuvas darbības raķetēm, tāpēc jūtamies puslīdz droši.”
Kāda kopumā šobrīd ir dzīve Dnipro, kā tā mainījusies kara laikā?
Mana dzīve nav īpaši mainījusies, jo esmu programmēšanas inženieris un visu laiku jāatrodas pie datora mājās. Mainījies ir tikai stresa līmenis – esam konstantā stresā par savu dzīvību, par iespējamu bombardēšanu. Situācija šobrīd ir tāda, ka krievi pirmajās nedēļās uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm, bet šobrīd tās viņiem gandrīz ir beigušās, tāpēc sākuši izmantot vecās padomju raķetes, kuras var nokrist jebkur, to precizitāte ir ļoti zema.
Tāpēc, ejot gulēt, nekad nevari zināt, vai pamodīsies. Bet cilvēka dabā ir pie lietām pierast, ķermenim uzskatot, ka tāds stresa līmenis ir normāls. Diemžēl tāpēc ar senioru slimībām, piemēram, sirds slimībām, sākuši slimot arī četrdesmitgadnieki un vēl jaunāki. Bet cenšamies dzīvot kā parasti, cilvēki strādā, pastaigājas pa parkiem, mežiem, iet uz restorāniem, tādā veidā arī palīdzot vietējam biznesam un Ukrainas ekonomikai.
Ko gan citu mums darīt? Atceros 24. februāri, kad naktī pamodos no diviem spēcīgiem sprādzieniem lidostā. Bija bailes, nezināju, ko darīt. Doma bija iet uz veikalu, nopirkt ēdienu, veidot pārtikas rezerves, bet sešos no rīta taču uz ielām neviena nav. Tajā rītā ielās bija tūkstošiem cilvēku, visi kaut kur brauca, visi bija šokā un kustībā. Nākamās divas nedēļas es nevarēju pastrādāt, sēdēju mājās ar ģimeni un sekojām ziņām. To bija tik daudz, ka nespējām visam izsekot līdzi.
Paralēli ar sievu pieņēmām lēmumu nepamest Dnipro un Ukrainu, kamēr nevarēs to izdarīt droši. Draugi izlēma pamest Ukrainu, bet, lai tikai tiktu līdz Ļvivai un robežai, tas viņiem prasīja četras dienas. Man vēl ir četri lieli Sibīrijas haskiji, Dnipro dzīvo arī mana mamma, māsa. Būtībā esmu atbildīgs par piecu cilvēku dzīvību un suņiem, ceļš līdz robežai būtu smags.
Tagad esam nolēmuši doties prom tikai tad, ja krieviem izdosies pietuvoties Dnipro 50 kilometru rādiusā. Jo tas nozīmēs, ka viņi varēs pielietot MLRS ieročus, piemēram, “Grad” un “Smerch”, ar ko krievi nolīdzina pilsētas. Bet viņu tuvumā nav, jo mūsu armija viņus ir apstādinājusi gandrīz visos virzienos.
Ja runājam par fronti, tad galvenās kaujas notiek austrumos, bet ukraiņi iet pretuzbrukumā Hersonas apgabalā.
Tieši tā. Donbasā krieviem neveicas tāpēc, ka kopš 2014. gada visus šos astoņus gadus Ukrainas armija veidoja spēcīgus nocietinājumus ap Donbasu. Krieviem joprojām nav izdevies tikt cauri Doneckas nocietinājumiem, bet Sjeverodonecku un Lisičansku krievi ieņēma pēc trīs mēnešu kaujām, kuru laikā viņi zaudēja desmitiem tūkstošu karavīru. Es neticu, ka viņi tiks pāri Doneckas nocietinājumiem.
Savukārt Hersonas virzienā pretuzbrukumu pieprasīja pats prezidents Zelenskis, tur, pateicoties amerikāņu HIMARS sistēmām, ir lieli panākumi. Katru dienu tiek iznīcināti stratēģiski svarīgi objekti, un krievi pat zaudējuši artilērijas atbalstu, tas nozīmē, ka viņi nevar apstādināt mūsu pretuzbrukumu.
Kāda ir noskaņa Ukrainā par kara attīstību? Latvijā varam skatīties ziņas un sekot jaunumiem sociālajos tīklos, cik gribam, bet tā tomēr nav dzīvošana uz vietas Ukrainā, kad nemitīgi jābaidās par dzīvību.
Mēs cenšamies uzņemt pēc iespējas vairāk pozitīvo ziņu, jo eiforija depresiju nomaina ļoti ātri. Kad frontē notiek kaut kas labs, cenšamies par to ļoti priecāties, taču zinām, ka nāks arī ziņas par triecieniem daudzdzīvokļu mājām. Kopumā ukraiņiem garastāvoklis ir pozitīvs, visi tic uzvarai.
Karu var sadalīt trīs zonās – pirmā zona ir okupētā zona, kur cilvēki dzīvo konstantos terora draudos un bailēs par to, ka viņi nekad neatgriezīsies no veikala, ka viņi nonāks filtrācijas nometnēs vai viņus izsūtīs uz Sibīriju. Man tas viss atgādina nacistisko Vāciju.
Cilvēki tur dzīvo, cerot uz labāko, bet apstākļi tur ir briesmīgi. Ceru, ka viņiem izdosies izbēgt vai arī mēs tās vietas vienkārši atbrīvosim. Otra zona ir frontes līnija, kur notiek aktīvs karš. Tur krievi veic totālu postīšanu, savā ceļā iznīcinot visu. Redzam, kas noticis ar Sjeverodonecku, Mariupoli. Pēc Ukrainas aplēsēm, Mariupolē dzīvību zaudējuši 50 000 civiliedzīvotāju.
Savukārt trešā ir brīvā zona, kur cilvēki cenšas dzīvot ierastu dzīvi. Jo tuvāk frontes līnijai, jo grūtāk dzīvot, bet mūs uz priekšu dzen doma par uzvaru. Visi cenšas palīdzēt valdībai, pilsētu vadībām, nevalstiskajām organizācijām, armijai.
Mēs esam pārliecināti, ka uzvarēsim karā, atspiedīsim krievus. Visa pasaule redz, ka viņi nav tik spēcīgi, kā iepriekš likās, tāpēc mūs sāk atbalstīt arī ar smagajiem ieročiem. Mums jārunā par šo karu, lai nepienāktu brīdis, kad rastos pieradums. Tāpēc cilvēki, kuri dodas uz Eiropas valstīm, katrās brīvdienās rīko lielus mītiņus, lai atgādinātu par karadarbību, aicinot palīdzēt Ukrainai.
Vai ticēji, ka karš tiešām sāksies?
Vēl pagājušajā gadā nedomāju, ka būs karš, bet decembrī parādījās pirmās indikācijas no ārvalstu izlūkdienestiem, ka iebrukums būs. Tāpēc es atliku visus mājas renovācijas plānus. Ietaupītā nauda ļāva man būt elastīgākam, ļaujot vairāk palīdzēt nevalstiskajām organizācijām un armijai.
Kāpēc Krievijai, tavuprāt, nepieciešams šis karš?
Manuprāt, viņi grib izveidot buferzonu starp Krieviju un NATO. Attiecīgi šī zona būtu Ukraina, Baltkrievija un Baltijas valstis. Ja viņi ieņemtu Ukrainu, nākamā būtu Latvija, Lietuva un Igaunija.
Bet krievu naids ir jau sens, es pat nezinu, kāpēc viņi grib nogalināt ukraiņus. Atcerēsimies kaut vai golodomoru. Šobrīd viņi negrib, lai kaimiņos būtu spēcīga, brīva valsts, kas vērsta uz Eiropu. Putinam droši vien ir bail, ka krievi paši viņu nometīs no amata, tāpat kā mēs to izdarījām 2014. gadā ar Janukoviču.
Kā vērtē Ukrainas vadības rīcību kara laikā?
Viņi ir īsti līderi, īpaši prezidents Zelenskis. Viņa lēmums nepamest Ukrainu brīdī, kad Kijiva bija lielās briesmās, bija ļoti nozīmīgs, jo cēla gan armijas, gan visas tautas morāli. Zinājām, ka prezidents ir ar mums. Viņš katru dienu runā ar citu valstu parlamentiem un līderiem, aicinot palīdzēt ukraiņiem. Viņš būvē spēcīgu koalīciju ap Ukrainu, un tas mums palīdz uzveikt Krieviju.
Jāsaka paldies tām valstīm, kuras mums palīdz gan ar ieročiem, gan citā veidā. Tāpat ļoti svarīga ir palīdzība tiem ukraiņiem, kuri no valsts ir izbraukuši. Paldies tām valstīm, kas viņiem dod pajumti, darbu, pārtiku, izglītību. Īpašs paldies Polijai, Baltijas valstīm, arī Vācijai.
Kaut gan Vācija mums negrib dot smagos ieročus, bet tur ir ļoti daudz bēgļu, kuriem daudz tiek palīdzēts. Man ir draugi, kuru mājas Harkivā pilnībā nopostītas. Viņiem Vācijā ir miteklis un arī darbs, dzīvošanas apstākļi ir lieliski.
Zinu, ka sākumā izbrauca ap četriem miljoniem cilvēku, bet pusotrs miljons jau atgriezies. Cilvēki grib atpakaļ uz savām mājām.
Vai Zelenskis šo mēnešu laikā ir mainījies kā līderis, kā cilvēks?
Manuprāt, šo mēnešu laikā Zelenskis kļuvis daudz striktāks savos lēmumos, pirms tam viņš ne visu pietiekami izlēmīgi bīdīja uz priekšu. Neviens neticēja, ka viņš tik veiksmīgi tiks galā ar šo situāciju un izrādīs tādu pretestību Putinam, kurš visu prātos bija stipras valsts līderis. Bet izrādās, ka tā armija nav nemaz tik varena. Uzskatu, ka valdība dara visu, ko var – atbalsta pilsoņus un strādā starptautiskajā arēnā, mēģinot panākt labumu Ukrainai un pretestību Krievijai.
Tāpat gribu uzteikt mūsu militāro vadību. Viņi ir lieliski. Pēdējo astoņu gadu laikā Ukrainas armija ir pilnībā pārveidota. Pirms 2014. gada mūsu armija bija Krievijas un Baltkrievijas armijas kopija, varētu teikt, ka tā bija padomju armija. Tagad visa armijas vadība ieguvusi Donbasa kara pieredzi, tāpat bijuši treniņi ar NATO pārstāvjiem, vadībā ir tādi, kuri nekad nav dienējuši padomju armijā. Viņiem ir pavisam cita domāšana. Viņi karavīrus neizmanto kā lielgabalu gaļu, bet gan cīnās gudri, cenšoties pēc iespējas saudzēt karavīru dzīvības. Labāk atstāt Lisičansku un saudzēt armiju, lai vēlāk varētu pretuzbrukumā to atgūt, nevis zaudēt armiju un pēcāk zaudēt arī visu Ukrainu. Jā, mums joprojām ir visai daudz padomju laika ieroču, bet nu jau situācija ir daudz labāka, mūsu bruņojumā ir arī daudz NATO līmeņa ieroču, kamēr krieviem nekā tāda nav.
Nav noslēpums, ka pirms kara daudzi Ukrainu dalīja prokrieviskajā un krieviski runājošajā Austrumukrainā un ukrainiski runājošajā eiropeiskajā Rietumukrainā. Karš, šķiet, valsti apvienojis vienā stingrā dūrē. Tā tiešām ir?
Pavisam noteikti. Dīvaini, ka krievi sākumā nogalināja un bombardēja visprokrieviskākās pilsētas. Piemēram, Harkivā apmēram 90% cilvēku runā krieviski, bet Harkiva tika izpostīta. Daudz cilvēku, kuri simpatizēja krieviem arī pēc Krimas anektēšanas, nu ir mainījuši domas, daudzi krievvalodīgie pārgājuši uz ukraiņu valodu. Visi kļuvuši daudz patriotiskāki, palīdz armijai, cits citam.
Bet, protams, joprojām ir cilvēki, kuri grib, lai Krievija uzvar, un es nesaprotu, kā tas var būt, redzot, kas notiek okupētajās teritorijās. Un okupētajās teritorijās kļūs vēl sliktāk, jo krievi sāk armijā iesaukt apcietinātos.
Krievijas taktika kara sākumā bija fascinējoši dīvaina – sabombardēt krieviski runājošās pilsētas un tad cerēt, ka tur viņus sagaidīs ar ziediem.
Manuprāt, viņi bija droši, ka iekaros pusi Ukrainas dažu dienu laikā – tā, kā to izdarīja Krimā, bet tagad viņi ir strupceļā – nevar ne padoties, ne atkāpties, viņiem jāturpina karot, pat zinot, ka neko daudz viņi vairs neiegūs. Viņi tagad laikam cer ieņemt visu Luhanskas rajonu, bet, domāju, viņi to neizdarīs.
Tu arī personīgi palīdzi armijai un civiliedzīvotājiem kā brīvprātīgais. Ko tieši dari?
Pirmkārt, esmu palicis Dnipro, tas nozīmē, ka atstāju naudu te. Saņemu algu eiro no Latvijas, kas ir ļoti labi, jo mums ir vajadzīga ārvalstu valūta, lai atbalstītu mūsu valūtu. Palīdzu finansiāli dažādiem fondiem, kuri nodrošina armiju ar mūsdienīgiem ieročiem un dažādām citām lietām. Ir nopirkti dažādi droni, tostarp “Bayraktar”, nakts redzamības sistēmas, komunikācijas sistēmas, mūsdienīgas aptieciņas. Var droši teikt, ka tagad mums ir labākā iespējamā, NATO līmeņa, komunikācijas sistēma.
Ar fonda palīdzību nopirkām 1000 dīzeļģeneratoru un nosūtījām uz fronti. Pats personīgi esmu palīdzējis Dnipro militārajam hospitālim, kurš šobrīd ir ļoti noslogots. Dnipro ir starp Harkivu, Donecku, Mikolajivu un Hersonu – no šīm kara zonām visus ievainotos ved tieši uz Dnipro, kas kļuvusi par lielu humāno centru.
Pats par saviem līdzekļiem nopirku desmit akumulatorus ziedotajām ātrās palīdzības mašīnām, nopirku augstspiediena mazgātājus, lai no iekšienes varētu mazgāt dubļus un asinis, esmu nopircis datorus un ar tiem saistītas lietas, arī kompaktdiskus, jo tie nepieciešami datortomogrāfijai un magnētiskajai rezonansei, žņaugus, ar bruņuvestēm un ķiverēm esmu apgādājis ātrās palīdzības šoferus. Ceru, ka mana palīdzība palīdz izglābt dzīvības.
Tāpat esmu atbalstījis vienu armijas vienību ar komunikācijām, radioierīcēm, pārtiku, instrumentiem. Nopirkām arī sešas riepas tanku atbalsta mašīnai.
Kā Ukrainā vērtē rietumvalstu palīdzību? Daļa bijusi visai rezervēta atbalstā.
Jā, smagos ieročus mums vajadzēja daudz ātrāk. Ja mums agrāk būtu piegādāta, piemēram, HIMARS artilērija, mēs daudz ātrāk būtu atbrīvojuši Hersonu un dienvidu daļu. Tas būtu varējis izmainīt visu kara gaitu. Mums vajag lidmašīnas, smagos ieročus, pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Katru dienu mirst vismaz 500 ukraiņu karavīru, neskaitāms daudzums iedzīvotāju – jo ilgāk kavējas ieroču piegāde, jo dārgāk tas mums izmaksā. Bet zinu, ka ASV instruktori jau sākuši apmācīt mūsu pilotus lidot ar “F-16” iznīcinātājiem. Diemžēl tas nav ātrs process, bet līdz gada beigām mums vajadzētu sākt izmantot kaut ko skaistu un spēcīgu.
Vai pats esi domājis doties armijā?
Es par to domāju katru dienu. Nedodos armijā veselības problēmu dēļ, tāpēc izlēmu palikt valstī, lai atbalstītu armiju citā veidā. Bet, ja mūsu valsts pastāvēšanai būs riski, es ņemšu ieroci rokās. Es gan uzskatu, ka armijai ir jābūt profesionālai, visiem jāatrodas savās vietās. Šobrīd 60–70% algas ziedoju, lai palīdzētu cilvēkiem un armijai. Mēģinu palīdzēt šādā veidā, ja nevaru to darīt ar ieroci rokās.
Kādam, tavuprāt, būtu jābūt kara iznākumam? Krievijas pilnīga padzīšana no visām Ukrainas zemēm vai ir citas iespējas?
Nē, nav nekādu citu iespēju. Krievijai ir jāpamet visas okupētās teritorijas, nevis tikai Ukrainā, bet arī Piedņestra, Gruzijas okupētās teritorijas un visas citas, kuras Krievija atņēmusi citām valstīm. Tālāk mēs sagaidām tiešu finansējumu no Krievijas, lai varam atjaunot savas pilsētas.
Tikai pēc tam varētu runāt par kara beigām. Nedrīkstam pieļaut kara iesaldēšanu, kā tas notika 2014. gadā. Manuprāt, iepriekšējai valdībai bija iespēja izdzīt krievus no Ukrainas jau 2015. gadā, bet tas nenotika. Iesaldējot karu, situācija Ukrainā tikai pasliktināsies. Karam turpinoties, lielāka iespēja, ka Ukraina tiks iekarota, un tad viņi to pašu izdarīs arī ar Baltijas valstīm. Tāpēc ir svarīgi, lai mums palīdzētu, jo mēs cīnāmies ne tikai par Ukrainu, bet par visas Eiropas drošību.
