Krievijai esam kā “naidīgi punduri”. Saruna ar Viļņas universitātes lektoru Viktoru Deņisenko 22
Pirms kāda laika interneta portālā “Newsader.com” ievēroju interesantu rakstu par Krievijas propagandu Baltijas valstīs un viltus ziņām. Sazinājos ar autoru – politikas apskatnieku un Viļņas universitātes lektoru VIKTORU DEŅISENKO –, lūdzot, vai varam to publicēt arī “Latvijas Avīzē” (raksts “Kremļa propagandas izgāšanās Baltijas frontē” publicēts “LA” 22. augusta numurā). Sarakstē atklājās, ka Viktors tieši pēc pāris dienām viesosies Rīgā, un tā bija iespēja satikties klātienē. “Kad biju pusaudzis, lasīju Krievijas avīzes un skatījos Krievijas televīzijas, kur stāstīja, ka Baltijā “apspiež krievus”. Esmu krievvalodīgais, esmu dzimis un dzīvoju Lietuvā, tātad man it kā būtu jājūtas “apspiestam”, bet es to nejūtu,” viņš sarunā atklāj vienu no iemesliem, kāpēc sācis interesēties par Krievijas propagandu. Tieši šai tēmai veltīta arī viņa doktora disertācija.
Kādi ir jūsu galvenie secinājumi, pētot Krievijas propagandu.
V. Deņisenko: Mana doktora disertācija bija par Baltijas valstu tēlu Krievijas medijos periodā no 1993. līdz 2009. gadam. Arī vēlāk esmu sekojis un daudz rakstījis par informatīvā kara un propagandas tēmām. Man nedaudz nācās pārskatīt savus sākotnējos pieņēmumus. Agrāk šķita, ka 90. gadu sākumā Krievijas mediju noskaņojumam pret Latviju, Lietuvu un Igauniju vajadzētu būt klaji negatīvai, jo PSRS brūk, Baltijas valstis pieprasa neatkarību, kas Maskavai diez vai varētu patikt. Pēc tam Krievijā notika politiskās pārmaiņas, tā kļuva demokrātiskāka un liberālāka, tātad arī attieksmei pret Baltijas valstīm šajā posmā vajadzētu uzlaboties, un tā atkal pasliktinās Putina valdīšanas laikā. Taču pētot šos jautājumus, es atklāju, ka aina tomēr ir cita, un, piemēram, 1991. gadā attieksme pret Baltijas valstīm Krievijā bija labāka nekā 1996. gadā, kad Putins pat vēl nebija politiskajā elitē. Tam ir vairāki izskaidrojumi. 90. gadu sākumā Krievijas prese beidzot sajuta brīvības garšu un sāka asi kritizēt varu. Tajā laikā Krievijas medijos pārsvaru ņēma demokrātiskais noskaņojums, daudz vairāk nekā kopumā tā laika sabiedrībā. Kas vēl būtiskāk – pašā Krievijā tolaik bija iekšēja pretstāve – Jeļcins un jaunie demokrāti pret tiem, kas vēlējās saglabāt PSRS, kaut vai pārveidotu. Te negaidīti veidojas savstarpējā saprašanās ar baltiešiem. Taču jau drīz šis noskaņojums sāk mainīties – Krievija pasludina sevi par PSRS “mantinieci”, bet ar laiku sabiedrība PSRS galu sāk uztvert kā, Putina vārdiem runājot, “ģeopolitisku katastrofu” – impērija ir izjukusi, pazaudētas teritorijas… Šodien mēs to ļoti labi redzam – ja Krievijā sāk runāt par Baltijas valstīm, uzreiz tiek izmantoti daudzi padomju laika stereotipi. Piemēram, nupat bija uzbrukumi filmai par “mežabrāļiem” – Krievijas propaganda cīnītājus atkal, tāpat kā padomju laikā, sauca par “bandītiem” un “fašistu līdzskrējējiem”. Attiecībā uz Lietuvu tas parādās arī, runājot par 1991. gada traģiskajiem notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa. Padomju versija tolaik bija, ka kaut kādi “lietuviešu nacionālisti” it kā šāvuši pūlī, lai vēlāk pasniegtu, ka to it kā darījusi padomju armija. Interesanti, ka šo mītu jau 90. gados atmaskoja paši Krievijas žurnālisti. Taču tagad tas ir aizmirsts, un Maskava atkal atgriežas pie stāsta par “lietuviešu snaiperiem”, lai diskreditētu stāstu par Lietuvas neatkarības cīņu. Tāpat tiek daudz apgalvots, ka 1940. gadā Baltijas valstis brīvprātīgi iestājušās Padomju Savienībā, tāpēc nevarot būt runa par okupāciju.
Vai ir kādi jauni stereotipi par Baltijas valstīm?
Jā, lai gan daļēji arī tie balstās uz vecajiem. Piemēram, par krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību pārkāpumiem. Tas gan ir balstīts uz veco naratīvu, ka baltieši vienmēr bijuši tādi nedaudz “fašisti”, tas viņiem ir asinīs… Es par to parasti runāju ar ironiju, tā kā pats esmu krievvalodīgais, esmu dzimis un dzīvoju Lietuvā. Tas vispār bija viens no iemesliem, kāpēc es sāku interesēties par Krievijas propagandu. Kad biju pusaudzis, lasīju Krievijas avīzes un skatījos Krievijas televīzijas, kur stāstīja, ka Baltijā “apspiež krievus”. Man radās tas, ko sauc par kognitīvo disonanci – it kā būtu jājūtas “apspiestam”, taču es to neizjūtu. Tad radās jautājums, ar ko te nav kārtībā – ar mani vai Krievijas medijiem? Es, protams, vairāk ticēju savām izjūtām, tāpēc es sāku rūpīgi sekot un vēlāk arī analizēt šos jautājumus.
Ja runā par citiem jauniem naratīviem, Krievijā augstu tiek vērtēta ekonomiskā pārticība, tāpēc liela daļa vēstījumu ir par to, ka Baltijas valstis ir nabadzīgas. Faktiski, tas ko angliski sauc par “failed states” (“neizdevušās valstis”). Kad 2008. gadā Lietuva un Latvija pārdzīvoja ekonomisko krīzi, varēja just, ka Krievijas mediji to pasniedz ar neslēptu prieku. Zemtekstā – redz, bez Krievijas viņi tāpat nespēj izdzīvot.
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
