Krievijā viesstrādniekiem obligāts eksāmens krievu valodā un vēsturē 0
Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no rietumvalstīm pienāca apģērbu un pārtikas produktu saiņi t. s. humānās palīdzības ietvaros – tautas mutē “humpalas”.
Pēdējos mēnešos atsevišķi krievvalodīgās sabiedrības pārstāvji, apzinoties, ka valodas referenduma iznākums pārsvītrojis jebkuras izredzes uz īpaša oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai, kļuvuši savos izteikumos mērenāki un vēlas zināmus atvieglojumus.
Te nu ir pamats apsvērt, cik lielā mērā šāda praktiska “humpala” iespējama, nekaitējot LR pamattautas interesēm un neapdraudot latviešu valodas leģitīmo hegemoniju.
Sāpīga problēma gados vecākiem krievvalodīgajiem ir krievisku uzrakstu trūkums lietošanas pamācībās dažādiem medikamentiem un medicīnas preparātiem. Līdzās latviskajam tekstam bieži vien ir angliskais, bet reizumis pat ķīniskais, ja preparāts importēts. Izņēmuma kārtā šajā specifiskajā gadījumā būtu pieļaujama divvalodība, jo mazākais pārpratums var kaitēt lietotāja veselībai.
Bet ir tāda joma, kur krievestības entuziastiem jādod pretspars: runa ir par tiem, kas 70 “padomju gadu” rezultātā ģimenē runā krieviski, bet apzinās esam nevis pareizticīgi krievi, bet katoļticīgi poļi vai islāmticīgi tatāri. Te nu jāiesaka paklusēt “Vesti segodņa” publicistam un “Saskaņas centra” deputātam Nikolajam Kabanovam, kuram briesmīgi nepatīk Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas (LNKBA) rosmes, visnotaļ veicinot nekrievu tautību valodu un etniskā mantojuma kopšanu. Asociācijā, ko vada armēnis Rafi Haradžanjans, apvienojušās 22 organizācijas un apvienības. Haradžanjans ierosina Rīgā sarīkot īpašu mazākumtautību kultūras nedēļu. Līdztekus tam LNKBA aktīvisti kā pašsaprotamu soli apņēmušies atvieglot Latvijas nekrievu kopienām latviešu valodas apguvi. Lai veicas!
Pie reizes vērts pieminēt nupat pa trešam lāgam “kronētā” Krievijas prezidenta Vladimira Putina prasību: sākot ar 2012. gada novembri, visiem viesstrādniekiem, kas ierodas Krievijā, obligāti jānoliek eksāmens trīs priekšmetos – krievu valodā, Krievijas vēsturē un likumdošanas pamatos.
Te ir runa par viesstrādniekiem, kas uzturas Krievijā zināmu laiku un nemūžam nevar pretendēt uz pavalstniecību. Bet Latvijā ir lērums pastāvīgi te mītošu nepilsoņu, kam šāda eksāmena nolikšana pavalstniecības iegūšanai rādās kā kaut kāda inkvizīcija…
Bijušais Rīgas domes deputāts Aleksandrs Giļmans kādu laiku savos avīžu rakstos bija tikpat agresīvs kā Osipovs un Gapoņenko. Taču – varbūt te liek sevi manīt gadu nasta – pēdējos mēnešos viņš savos izteikumos kļuvis tāds mērenāks.
Avīzē “Čas”, pieskaroties t. s. Uzvaras dienas svinībām Pārdaugavā, Giļmans pievērš uzmanību diviem aspektiem: “Tagadējās etniskās proporcijas Latvijā izveidojās pēc kara. Ja nebūtu Uzvaras, te nebūtu tik lielas krievvalodīgo kopienas. Lielum lielajam vairumam no mums kaut viens no senčiem apmetās Latvijā pēc kara. Un, tā kā mēs šo zemi mīlam, tad suminām to notikumu, kura rezultātā mēs šeit nokļuvām.”
Tātad viņi nevēlas, lai viņus sauc par okupantiem, bet okupācijas sekas viņus iepriecina, vai ne?
Un otrs Giļmana atzinums: “Uzvaru izcīnīja Padomju Savienība – valsts, kuras vairs nav. Uzvarētāji bija padomju patrioti. Un šodien, pamatoti lamājot to slikto, kas bija Padomju Savienībā, nevar neaizmirst to labo, kas tajā valstī bija. 9. maijs ir lielisks iemesls šādam rezumējumam. Šajā dienā ir acīm redzams, ka Baku, Odesas un Tambovas ļaudis joprojām ir mūsu tautieši, jo atzīmē to pašu notikumu ar tādām pašām jūtām kā mēs. Tas mūs visus vieno. Tātad Uzvaras diena kļūst par pēcpadomju telpas konsolidācijas dienu” (izcēlums mans. – F. G.).
Tātad gandarījums par okupāciju un impēriska nostalģija. Giļmans “to tā nav domājis”, bet no viņa vārdiem izriet tieši tas.
