Pašvaldības izliekas neredzam Krievijas maigās varas riskus. Intervija ar Austri Keišu 2
Rēzeknes un Daugavpils ilggadējā draudzība ar Krieviju nav tik nekaitīga, kā to iztēlojas paši pašvaldību pārstāvji. Tā nesen publicētajā pētījumā secinājuši Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieki. Kādi ir šie riski? Saruna ar vienu no pētījuma autoriem – AUSTRI KEIŠU.
APPC nupat publiskojusi savu jaunāko pētījumu, kas saucas “Krievijas sadarbība ar Latvijas pašvaldībām: Daugavpils un Rēzeknes piemēri”. Ko esat atklājuši?
A. Keišs: Tas ir turpinājums 2017. gadā veiktajam pētījumam, kur tika pētīts, kā Latvijas pašvaldības sadarbojas ar Krieviju. Šoreiz pievērsāmies divām konkrētām Latgales pilsētām, lai sīkāk apskatītos, kā šī sadarbība izpaužas, ņemot vērā to ģeogrāfisko tuvumu Krievijai, krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvaru, vēsturiskās tradīcijas un arī pašvaldību politisko vadību.
Secinājums ir, ka sadarbība veidojas dažādos virzienos – ekonomika, izglītība, sports, bet visplašāk – kultūras jomā. Krievijas klātbūtne izpaužas arī 9. maija pasākumos, kā arī atsevišķos citos ar vēsturi saistītos pasākumos. Piemēram, uz Daugavpili regulāri brauc entuziasti, kas rekonstruē krievu karspēka un Napoleona kaujas, ar to uzsverot Krievijas nozīmi Latvijas un arī Eiropas vēsturē.
Tātad ir dažādas aktivitātes, un ko no tā var secināt?
Ja profesionāls bokseris uz ielas sastop huligānu, viņam jāsaprot, ka tā vairs nebūs cīņa pēc noteikumiem. Huligāns var iespert arī zem jostas vietas. Arī Krievija savu ietekmi vairo dažādi, un visi šie šķietami nevainīgie pasākumi patiesībā ir lielākas politiskās stratēģijas sastāvdaļas.
Krievija meklē sūces Latvijas drošības un informatīvajā politikā, lai veicinātu Kremlim labvēlīga pasaules redzējuma nostiprināšanos. Latvija nacionālā līmenī viennozīmīgi deklarējusi, ka mēs esam daļa no eiroatlantiskā virziena, stingri iestājamies par demokrātiskajām vērtībām, taču pētījums pierāda, ka ir zināma fragmentācija starp nacionālo līmeni un pašvaldību līmeni, kur šī apziņa vēl nav pilnībā nostiprinājusies.
Bet kā konkrēti šie pašvaldību pasākumi jūsu ieskatā var ietekmēt Latvijas politiku un drošību?
Es nedomāju, ka koru salidojums ir drauds Latvijas drošībai. Vienlaikus iznāk tāda divdomība – mēs sakām sabiedrotajiem, ka esam kopā ar viņiem, bet tikmēr pašvaldības skatās Krievijas virzienā. Tad jautājums, vai sabiedrotie mūs atbalstīs, kad būs vajadzība.
Par tiem sabiedrotajiem gan nav īstas pārliecības, ka viņi paši reizēm nespēlē dubultu spēli. Labs piemērs ir notikumi Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, kur daudzas Rietumeiropas valstis nobalsoja par balsstiesību atjaunošanu Krievijai, par spīti Ukrainas, Baltijas valstu un Polijas asiem iebildumiem. Starptautiski mēs pret Krieviju tomēr esam stingrāki nekā daži mūsu sabiedrotie.
Protams, tas ir tikai viens arguments. Tāpat ir arī iekšpolitiskie apsvērumi. Ir pazīstams “maigās varas” koncepts, kas izpaužas kā ietekmes stiprināšana caur šķietami nevainīgiem kultūras, sporta vai citiem pasākumiem, kuriem līdzi tomēr nāk politiski vēstījumi. Nevar būt tā, ka Krievija iebrūk Ukrainā un mēs viņus nosodām, bet daudzās jomās turpinām sadarboties tāpat kā līdz šim.
Bet ir tāds populārs apgalvojums, ko arī Latvijā bieži atkārto – nevajag jaukt sportu/kultūru ar politiku. Tas bieži atrod dzirdīgas ausis. Ar ko jūs pārliecināsiet, ka tas tomēr ir saistīts?
Jā, tieši tas bija galvenais arguments, ko mūsu pētījuma ietvaros minēja pašvaldību pārstāvji. Tā varbūt teorētiski vajadzētu būt. Diemžēl mūsdienu Krievijā viss tiek politizēts – sports tiek padarīts par Krievijas varenības simbolu, arī māksla un kino kalpo šim mērķim. Un tas nav noticis neapzināti, tas ir nostiprināts Krievijas oficiālajos dokumentos. Tā ir mērķtiecīga valsts politika.
Mūsu aicinājums nav pārtraukt visu sadarbību ar Krieviju, bet gan kritiski to izvērtēt un raudzīties, lai Krievijas piedāvājums nebūtu nesamērīgi liels salīdzinājumā ar vietējo un ES valstu piedāvājumu.
Kāpēc, jūsuprāt, Daugavpilī un Rēzeknē izveidojusies šāda situācija?
Manuprāt, tas ir pilsētu vadības apzināti izvēlēts vieglākais un ērtākais ceļš. Tas ir jau iestaigāts, tāpēc vieglāk ir turpināt iet pa to, izliekoties neredzam, ka situācija ir mainījusies. Piemēram, pētījumā konstatējām, ka Daugavpils pilsētas svētkos katru gadu tiek aicinātas Krievijā populāras mūzikas “zvaigznes”, kurām tiek maksāti lieli honorāri, un nav pat mēģinājuma uzaicināt kādu Eiropas valstu mūziķi, lai gan finansējums tam būtu.
Arī ekonomiskajā sadarbībā priekšroka bieži tiek dota partneriem Krievijā, ko parāda, piemēram, tramvaju iepirkums Daugavpilī. Neskatoties uz apšaubāmo reputāciju, izvēle bija par labu Krievijas ražotājam. Protams, tas ir arī valodas jautājums – pilsētas vadības pārstāvjiem noteikti vieglāk ir komunicēt krieviski, tāpēc viņiem ērtāk skatīties austrumu virzienā.
Taču tepat netālu ir Baltkrievija, Ukraina, arī Polija, ar kuru Daugavpilij ir vēsturiskas saites. Starp citu, vēl nesen Polijas valdības sastāvā bija ministre, kura dzimusi Daugavpilī. Vai sadarbība šajā virzienā notiek tikpat aktīvi?
Daugavpilī kā sadarbības partneri pamatā dominē Krievija un Baltkrievija. Sadarbība ar Ukrainu neparādās, arī ar Poliju mēs īpaši šādus piemērus nefiksējām.
Šobrīd abās pilsētās pie varas ir partija “Saskaņa”, kuras politiskā orientācija ir labi zināma. Kāda nozīme ir šim faktoram?
Mēs pētījām situāciju desmit gadu griezumā. Daugavpilī šajā laikā pie varas bijuši dažādi politiskie spēki, “Saskaņa” domes vadībā ir samērā neilgu laiku. Sadarbības līnija ar Krieviju visu šo laiku ir bijusi konsekventa neatkarīgi no valdošās partijas. Rēzeknē gan visu šo laiku pie varas bijusi tikai “Saskaņa”. Neapšaubāmi politiskā virsvadība ir svarīgs faktors, un tas, ka cieša sadarbība ar Krieviju veidojas tieši pašvaldībās, kur pie varas ir šī partija, tikai vēlreiz parāda tās ārpolitisko orientāciju.
Vai pašvaldības tomēr nav tāds kā spogulis kopējai situācijai valstī? Proti, mums ir atsevišķas pilsētas ar lielu krievvalodīgo skaitu, no kuriem daudzi izjūt nostalģiju pēc PSRS vai arī simpatizē Putina režīmam. Un tad ir politiskie spēki, kas orientējas uz šo elektorātu un izdabā tam. Integrācijas politika nav spējusi mainīt šo padomju okupācijas atstāto mantojumu, un, ja kopumā Latvijā šis kurss nav dominējošais, tad atsevišķās pašvaldībās tam ir labvēlīga situācija. Un ne tikai Daugavpilī un Rēzeknē, bet arī Rīgā.
Tomēr izpratne nacionālā un pašvaldību līmenī atšķiras. Valsts ir apzinājusies Krievijas “maigās varas” riskus, taču atsevišķas pašvaldības tos neredz vai izliekas neredzam. Uzskatu, ka būtu jāstiprina informācijas apmaiņa starp nacionālo un pašvaldību līmeni.
Jautājums ir par to, vai iemesli tiešām jāmeklē pašvaldībās? Varbūt tie ir t. s. lielajā politikā. Varbūt tie šobrīd nav dominējošie, taču tie ir klātesoši arī Saeimā, arī ekonomikā un citās jomās? Ne tikai “Saskaņai”, arī Šleseram savulaik bija sauklis, ka “nevajag baidīties” no ciešākas sadarbības ar Krieviju…
Skaidrs, ka pašvaldību pamatfunkcija nav ārpolitika vai ārējās attiecības. Tās var veidot, bet tām būtu jābūt sazobē ar valsts kopējo ārpolitiku. Pašlaik, kā liecina pētījums, tas nonāk pretrunā. Protams, var runāt ne tikai par pašvaldību, bet plašāk par sabiedrības kopējo noskaņojumu un izpratni par riskiem.
Tas, kas skar izglītību, jauniešu politiku, mediju vidi un citas jomas. Jauniešiem vēsturiskais aizvainojums vairs nav tik liels, viņi ir globālāk domājoši. Es domāju, ka te ir potenciāls atrast vairāk kopsaucēju starp latviešiem un krieviem un panākt, ka visi jūtas piederīgi Eiropas informatīvajai un kultūras telpai.
Vai Krievijas TV propagandas kanālus vajag ierobežot?
Ja raidījumos parādās naidīgs, sabiedrību šķeļošs saturs, tad, manuprāt, šāds televīzijas kanāls būtu jāslēdz. Vienlaikus jāsaprot, ka ar to Kremļa mēģinājumi ietekmēt prātus nebeigsies. Krievija turpinās meklēt sūces, izmantos internetu, sociālos medijus.
Jūsu pētījumā norādīts uz Krievijas lomu 9. maija svinību organizēšanā. Kā tas izpaužas?
Pētījumā skatītas Sanktpēterburgas un Maskavas aktivitātes Krievijas tautiešu politikas ietvaros. Un abos gadījumos tās Latvijas pašvaldībām piedāvā tādas iniciatīvas, kas faktiski nostiprina Krievijas izpratni par Otro pasaules karu. Devītā maija sakarā Rēzeknē un Daugavpilī ir novērojamas tās pašas aktivitātes, kas Rīgā. Tās atbalsta Krievijas vēstniecība un ģenerālkonsulāts.
Tiek izcelts 9. maijs kā uzvara, nevis 8. maijs kā atceres diena. Kamēr 8. maija pasākumiem tiek pievērsta samērā mazāka uzmanība, 9. maijs tiek svinēts, tādējādi veidojot noteiktu skatījumu, kas neatbilst Latvijas vēstures redzējumam, bet gan popularizē Krievijas skatījumu. Pasākumos piedalās arī pašvaldību amatpersonas.
Nesen Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš skaidroja, ka piedalījies privātā kārtā, ne amata ietvaros, taču realitātē šīs divas lomas tomēr nav īsti nodalāmas. Var nojaust, ka pašvaldībām šis ir diezgan kutelīgs jautājums. Tās it kā aktīvi nepiedalās 9. maija pasākumu organizēšanā, tajā pašā laikā arī nenorobežojas no tiem. Tas ir kā “politiskais slazds”.
Viens interesants gadījums Daugavpilī šogad bija Krievijas vēstniecības mēģinājums sarīkot izstādi “Krimas pavasaris. 5 gadi dzimtajā ostā”. Tā tika izvietota krievu kopienas Daugavpils nodaļas ēkā, taču mūžs nebija ilgs. Pēc “Latvijas Avīzes” intereses, vai tiešām Latvijā iespējams netraucēti slavināt starptautisko tiesību klaju pārkāpumu, izstāde tika slēgta. Taču tā vairs nav tikai sadarbība kultūras jomā, bet jau pavisam atklāts provokatīvs politisks gājiens.
Te arī parādās, pie kā var novest nekritiska attieksme pret sadarbību ar Krieviju, kas no kultūras viegli var pārvērsties par politiskiem propagandas pasākumiem.
Uz jūsu pētījumu jau reaģējuši pašvaldību pārstāvji. Un Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs ir ass: “Mēģināt piesaukt kultūras sadarbību starp kaimiņiem kā pretvalstisku darbību – protams, tas nav pieņemami. Es redzu šo pētījumu kā mēģinājumu kurināt starpnacionālu naidu.” Kā jūs komentētu šos izteikumus?
Mēs apzinājāmies, ka pētījums, visticamāk, izraisīs šādu reakciju. Tas nav pilsētu vadībai glaimojošs. Skaidrs, ka nav patīkami, ja viņus mēģina izraut no ierastās komforta zonas, kur viņi ilgstoši atradušies. Taču tas tikai rāda, ka par šiem jautājumiem nepieciešams runāt, lai veicinātu izpratni, ka Krievijai kultūra nav vienkārši kultūra, tā ir daļa no plašākas politikas.
