Krievija un Putins: līdz nāve mūs šķirs. Taču ir pārāk optimistiski gaidīt, ka Krievija pēc Putina noteikti būs demokrātiska 2
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijā stājušies spēkā konstitūcijas grozījumi, kas Kremļa saimniekam Vladimiram Putinam paver iespēju valdīt līdz pat 2036. gadam, kad viņam apritēs 84 gadi.
Latvijai būs jārēķinās ar arvien neprognozējamāku kaimiņu, jo Kremļa propagandas mašīnai kļūst arvien grūtāk pārliecināt Krievijas sabiedrību, ka Putina varai nav alternatīvas.
Dienā, kad jaunizceptais VDK virsnieks Vladimirs Putins svinēja savu 25 gadu jubileju (1977. gada 7. oktobrī), viņa dzimtenē PSRS risinājās kāds ievērojams notikums: PSRS Augstākā Padome pieņēma padomju valsts jauno konstitūciju, kuras mērķis bija nostiprināt Komunistiskās partijas vadošo lomu sabiedrībā.
Tā sauktā “Brežņeva konstitūcija” stājās spēkā piecus gadus pirms toreizējā PSRS vadoņa Leonīda Brežņeva nāves, kad Padomju Savienība vēl šķita varena un nesatricināma, tāpat kā totalitārais komunistu režīms, ko cītīgi apsargāja Putina pārstāvētās VDK struktūras.
Brežņeva konstitūcija, kuras pieņemšana bija pieskaņota Ļeņina vadītā boļševiku apvērsuma 60 gadu jubilejai, formāli bija progresīvs dokuments, kas runāja par vārda un ticības brīvību, dzimumu un tautu līdztiesību, pat pieminēja tiesības atsevišķām republikām brīvi izstāties no PSRS.
Taču patiesībā Padomju Savienība joprojām bija labi apsargāts cietums, kas nesaudzīgi apspieda jebkādus mēģinājumus apšaubīt kompartijas īstenoto kursu.
Brežņeva pēdās
Līdzīga disonanse starp TV redzamo propagandu un ierindas pilsoņu dzīvi ir vērojama arī mūsdienu Krievijā, kur Putina režīms mēģina pārliecināt sabiedrību, ka Putina varai nav alternatīvas, precīzāk sakot, tādas ir, bet tās būtu daudz briesmīgākas.
Padomju laikā darbaļaudis tika biedēti ar strādnieku šķiras ciešanām “pūstošā kapitālisma” zemēs, bet tagad Krievijas iedzīvotājiem mēģina iestāstīt, ka bez Putina viņiem draudētu Ukrainas konfliktam līdzīgs scenārijs.
Krievijas prezidents Putins ir pie varas jau vairāk nekā 20 gadu, tādējādi ir pārspējis Brežņeva valdīšanas ilgumu un atpaliek tikai no asiņainā diktatora Staļina, kurš valdīja gandrīz 30 gadu.
Brežņeva un Putina režīmiem ir vairākas līdzības: abi īstenoja no saviem priekštečiem (Ņikitas Hruščova un Borisa Jeļcina) krasi atšķirīgu politiku, abi izmantoja augstās naftas cenas, lai veicinātu labklājības pieaugumu, abi sarīkoja olimpiskās spēles (Maskava 1980 un Soči 2014), ko gan aptumšoja boikoti un dopinga skandāli, abi iesaistījās militārās avantūrās ārzemēs (Brežņevs apspieda “Prāgas pavasari” un nosūtīja PSRS karaspēku uz Afganistānu, Putins uzbruka Gruzijai, okupēja Krimu un atbalstīja Ukrainas separātistus).
Balsojums kā formalitāte
Brežņevs no Kremļa tika iznests ar kājām pa priekšu, un šķiet, ka arī Putins neplāno labprātīgi atteikties no varas. Nesen notikusī tautas nobalsošana, kurā tika apstiprināti Krievijas konstitūcijas grozījumi, paver viņam iespēju palikt amatā arī pēc 2024. gada, kad beidzas prezidenta pilnvaru termiņš.
Ja viņu ievēlēs vēl uz diviem sešu gadu termiņiem, Putins varēs valdīt līdz pat 2036. gadam, kad viņam būs jau 84 gadi.
“Referenduma mērķis bija nostiprināt Putina režīmu. Pirms tam bija daudz runu, kas notiks pēc 2024. gada, bet tagad Putins ir licis skaidri noprast, ka viņš negrasās atteikties no varas,” secina Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.
Kremlis bija izvēlējies viltīgu taktiku, lai pamudinātu vēlētājus atbalstīt konstitūcijas grozījumus, jo līdz ar prezidentūras termiņu pārskatīšanu vienā paketē bija iekļauti daudzi citi sabiedrībai tīkami priekšlikumi: sociālo garantiju palielināšana, geju laulību aizliegums u.c.
Turklāt tautas balsojums bija tikai formalitāte, jo parlaments jau iepriekš bija apstiprinājis grozījumus un jaunais konstitūcijas teksts vēl pirms referenduma bija nodrukāts un nopērkams grāmatnīcās.
Valdnieks uz mūžu
Tautas nobalsošanā gandrīz 78% vēlētāju esot balsojuši par grozījumiem. Krievijas opozīcija gan uzskata, ka balsojuma rezultāti ir viltoti.
“Es balsoju “pret”, visi mani paziņas balsoja “pret”, bet rezultāts ir totāls “par”. Šie “rezultāti” ir nekaunīgi meli, kam nav nekāda sakara ar Krievijas pilsoņu reālo viedokli,” spriež opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs.
Pēc viņa domām, Putinam nebūtu nekādu izredžu uzvarēt godīgā cīņā.
“Šis balsojums atspoguļo valstī notiekošo: Putins ar savu korumpēto draugu grupu ir nelikumīgi sagrābis varu un vēlas kļūt par Krievijas valdnieku uz mūžu. Kamēr pie varas būs Putins, Krievija kļūs arvien nabadzīgāka un vājāka,” uzskata Navaļnijs.
Pateicoties augstām naftas un citu dabas resursu cenām, Putinam ilgu laiku izdevās pārliecināt sabiedrību, ka Krievija attīstās pareizā virzienā.
Taču pēdējā laikā Krievijas ekonomikas stāvoklis vairs nav tik spožs, cilvēku ienākumi samazinās, turklāt tagad papildu problēmas rada Covid-19 pandēmijas sekas.
Levadas centra aptaujā Putina atbalsta reitings bija noslīdējis līdz 59%, kas ir viņa valdīšanas laikā neredzēti zems rādītājs.
“Šis referendums bija pilnīgs farss, ņirgāšanās par demokrātiju. Krievijas ekonomiskā situācija arvien pasliktinās, jo Putina režīms nav spējis izveidot ilgtspējīgu ekonomiskās attīstības modeli. Ja turpināsies iesāktais kurss, tas agri vai vēlu novedīs pie kraha. Es teiktu, ka drīzāk agri nekā vēlu. Krievijas Federāciju gaida PSRS liktenis, jo līdz ar Putina režīma beigām tā varētu izjukt,” uzskata Saeimas deputāts un vēsturnieks Edvīns Šnore.
Varaskāre un bailes
Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere spriež, ka Putins par katru cenu mēģinās noturēties amatā, jo viņu motivē milzīga varaskāre un bailes par iespējamo izrēķināšanos, ja viņš pats piekristu atkāpties no Kremļa saimnieka posteņa.
“Man ir žēl krievu tautas, jo Krievijā ir daudz inteliģentu un domājošu cilvēku. Krievija pieejamo dabas resursu ziņā ir bagātākā valsts pasaulē, bet liela daļa sabiedrības dzīvo šausmīgā nabadzībā. Toties nekaunīgas melošanas un propagandas jomā Putina režīms ir kļuvis par vienu no pasaules līderiem. Zināmā mērā tas ir padomju laika mantojums, kad bija pierasts melot, acīs skatoties, tikai mūsdienās meli ir skaistāk un viltīgāk iesaiņoti,” uzskata Vaidere.
Viņas kolēģe Sandra Kalniete norāda: Krievijas vēsturē varas maiņa daudzkārt notikusi tikai tad, ja iepriekšējo valdnieku iznes no Kremļa ar kājām pa priekšu.
“Latvijai ir jārēķinās, ka situācija Krievijā kļūs arvien sarežģītāka, jo palielinās atsvešinātība starp varu un tautu. Putina pozīcijas varētu šķist dzelžainas un nesatricināmas, bet mēs jau esam pieredzējuši, ka vienā brīdī viss var strauji mainīties, kā toreiz, kad sabruka šķietami nesatricināmā PSRS un Latvija atguva neatkarību.”
Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds prognozē, ka Putins diez vai mēģinās atdarināt Fidelu Kastro un pats saglabāt prezidenta posteni līdz pat 84 gadu vecumam.
“Iespējams, viņš varētu rīkoties līdzīgi, kā to izdarīja Kazahstānas līderis Nursultans Nazarbajevs, kurš atkāpās no prezidenta amata, bet saglabāja ietekmi kā faktiskais valsts līderis.”
Nav Putina, nav problēmu?
Putins šobrīd izskatās krietni enerģiskāks nekā Leonīds Brežņevs, kurš mūža nogalē cīnījās ar veselības problēmām un kļuva par izsmiekla objektu. Brežņevs gan vēl pamanījās ievilkt padomju armiju Afganistānas karā, kas vēlāk kļuva par vienu no PSRS sabrukuma cēloņiem.
Tādēļ ir bažas, ka arī Putins pēc Ukrainas varētu sadūšoties uz vēl kādu militāru avantūru tuvējā pierobežā, lai demonstrētu Krievijas sabiedrībai, ka viņš ir patriots un “krievu pasaules” aizstāvis.
Edvīns Šnore norāda, ka Maskava joprojām uzskata Baltiju par savā ietekmes zonā esošu provinci, tādēļ spēcīga Krievija būtu bīstama Latvijai.
“Tomēr es neticu, ka Krievija ir gatava iesaistīties militārā konfliktā ar NATO. Tas varētu notikt tikai tādā gadījumā, ja Rietumi paši būtu nonākuši dziļā krīzē un aizņemti ar savu problēmu risināšanu. Piemēram, kā 1940. gada vasarā, kad nacistiskās Vācijas karaspēks 14. jūnijā iegāja Parīzē un pēc dažām dienām PSRS okupēja Baltijas valstis.”
Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs spriež, ka Putins nebūs ar mieru labprātīgi atteikties no varas.
“Ne viņš, ne viņa draudziņi nekad neatteiksies no iespējas izrīkot miljoniem cilvēku, piesavināties viņu nodokļus un dabas bagātības.”
Taču arī gadījumā, ja Navaļnijam izdotos ieņemt Putina vietu, tas vēl nenozīmē, ka Krievijas un Latvijas attiecības strauji uzlabotos.
“Navaļnijs nebūt nav tīri liberāls Eiropas vērtību paudējs, arī viņa uzskatos parādās gana izteikts lielvaras sindroms,” norāda Sprūds.
“Būtu pārāk optmistiski gaidīt, ka Krievija pēc Putina noteikti būs demokrātiska, orientēta uz sadarbību ar Eiropu. Mums jārēķinās, ka Krievija vienmēr būs sarežģīts kaimiņš. Putins iemieso daudzus Krievijas sabiedrībā valdošos strāvojumus, un tie nekur nepazudīs arī pēc Putina.”
Konstitūcijas mīna
1977. gadā, kad tika pieņemta “Brežņeva konstitūcija”, tajā iekļāva arī punktu, kas PSRS republikām deva tiesības izstāties no “brālīgo tautu saimes”.
Tolaik neviens nevarēja iedomāties, ka kāda no 15 republikām varētu uzdrošināties izmantot šīs tiesības, taču pagāja tikai 14 gadi un no kādreiz varenās Padomju Savienības bija palikusi pāri tikai čaula.
Starp citu, arī pats Putins nesen savā propagandas raidījumā “Maskava. Kremlis. Putins” atzina, ka padomju valdība pieļāvusi lielu kļūdu, jo PSRS konstitūcijas punkts par republiku tiesībām brīvi izstāties no Savienības bijis kā “mīna ar palēninātu iedarbību”.
“Protams, no šādām kļūdām mums vajadzētu izvairīties,” teica Putins. Viņam lojālā partija “Vienotā Krievija” kontrolē 75% vietu Valsts domē, bet Putins prāto, cik pareizi bijis tas, ka 1977. gada konstitūcijā tika nostiprinātas kompartijas monopoltiesības uz varu Padomju Savienībā.
“Kad kompartija pati no sevis, bez jebkādiem ārējiem triecieniem, sāka izšķīst, līdz ar to sākās arī valsts sabrukums. Tas ir absolūti nepieļaujami,” uzskata Putins.
Laiks rādīs, vai viņa loma Krievijas vēsturē vairāk līdzināsies “stabilitātes garantam” Brežņevam vai arī nākotnes Krievijā daudzi viņu lamās, kā tagad lamā “lielvalsts izpostītāju” Mihailu Gorbačovu.
Uzziņa
PSRS un Krievijas līderu valdīšanas ilgums
* Staļins: 29 gadi, 1 mēnesis (1924–1953)
* Vladimirs Putins**: 20 gadi, 6 mēneši (2000–)
* Leonīds Brežņevs: 18 gadi, 1 mēnesis (1964–1982)
* Ņikita Hruščovs: 11 gadi, 1 mēnesis (1953–1964)
* Boriss Jeļcins: 8 gadi, 5 mēneši (1991–1999)
* Mihails Gorbačovs: 6 gadi, 9 mēneši (1985–1991)
* Ļeņins***: 6 gadi, 2 mēneši (1917–1924)
* Jurijs Andropovs: 1 gads, 3 mēneši (1982–1984)
* Konstantīns Čerņenko: 1 gads, 1 mēnesis (1984–1985)
* Georgijs Maļenkovs: 6 mēneši (1953)
** kā Krievijas prezidents un premjerministrs (“de facto” līderis Dmitrija Medvedeva prezidentūras laikā)
*** kā Padomju Krievijas un PSRS līderis
