Krievija sevi ir atmaskojusi. Mājiens, ka nākotnē pretenzijas var sagaidīt jebkura PSRS sastāvā bijusī republika 146
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Krievijas Valsts domes lēmums atzīt tā dēvēto Doņeckas un Luhanskas, ko krievvalodīgie separātisti sauc par Lugansku, “tautas republiku” neatkarību vakar deva startu jaunu Eiropas Savienības (ES), ASV un Lielbritānijas sankciju vēršanai pret Krieviju. Londona ir sagatavojusi sankcijas pret piecām Krievijas bankām un trīs Putinam tuvajiem oligarhiem – Genadiju Timčenko, Borisu un Igoru Rotenbergiem.
ES sankcijas vērsīsies pret Krievijas valsts iespējām darboties Eiropas kapitāla tirgos, skars bankas, kas finansē Krievijas armiju un tās operācijas Ukrainai atšķeltajā Donbasā, kā arī separātisko reģionu iespējas tirgoties ar ES. Tāpat ASV jau pirmdien ieviesa sankcijas, kas attiecas uz iespējām investēt, tirgoties un veikt finansiālas akcijas Krievijas atzītajās “republikās”, bet otrdien solīja vēl tās papildināt.
Luhanskas un Doņeckas “neatkarības” atzīšana maz ko maina pēdējo gadu un mēnešu reālajā situācijā Austrumukrainā, jo pasaulei tāpat bija zināms, ka šīs “republikas” ir Krievijas rosinātas un uzturētas. Taču būtiski ir tas, ka Putina rīkojums valsts Aizsardzības ministrijai nodrošināt, lai Krievijas bruņotie spēki šajās kvazirepublikās “uzturētu mieru”, nozīmē tur jau esošo regulārā Krievijas karaspēka vienību legalizāciju – “zaļie cilvēciņi” beidzot varēs uzlikt zīmotnes.
Krievijas karabāzēm, vismaz Maskavas un tās atbalstītāju acīs, tagad ir juridisks statuss un atkrīt stāsti, ka tie ir kādi “atvaļinātie” vai “brīvprātīgie”, kas tankus un raķetes sadabūjuši paši uz savu roku.
Kas attiecas uz Rietumu skatpunktu, ES ārlietu komisārs Žuzeps Borels “neatkarības” atzīšanu nosaucis par “vēl vienu tiešu agresiju pret Ukrainu, tās teritoriālās vienotības un suverenitātes pārkāpumu”. Līdzīgi izteikušies arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs un Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tas pats skanēja pirmdienas vakarā steidzami sasauktajā ANO Drošības padomē. Saskaņā ar starptautiskajām normām, Donbass bija un ir Ukrainas teritorija, taču Krievijas karaspēka atrašanās tajā jau traktējama kā “vājais iebrukums”.
“Minskas vienošanos saplēsis driskās”
Kremļa rīcība ir noņēmusi no dienaskārtības 2015. gada Minskas vienošanos par īpašā statusa piešķiršanu Doņeckas un Luhanskas apgabaliem Ukrainas sastāvā. Kijeva savulaik tādam piedāvājumam piekrita piespiedu kārtā, nespējot citādi apturēt 2014. gadā sākto Krievijas iebrukumu, kam toreiz kā piesegu izmantoja Austrumukrainas separātistu darbības.
Gadiem ilgi Minskas vienošanās īstenošana jel kādā formā bija iespēja runāt par diplomātisku krīzes noregulējumu. Tagad šī pamata vairs nav. Kā ANO Drošības padomes sēdē izteicās ASV vēstniece ANO Linda Tomasa-Grīnfīlda: “Putins ir saplēsis Minskas vienošanos driskās.” Diplomāte tāpat uzsvēra, ka Kremļa šābrīža darbības “acīmredzami ir virzītas uz to, lai radītu ieganstu tālākam iebrukumam Ukrainā”.
Ķīnas pārstāvis ANO ieņēma atturīgu pozīciju, sakot, ka Pekina atbalsta visus pūliņus, kas virzīti uz diplomātisku Ukrainas problēmas noregulējumu.
Robežu jautājums
Tālāko notikumu attīstībai var izrādīties svarīgi, kā Krievija traktēs tās atzīto pseidorepubliku robežas.
Proti, pašreizējās separātistu teritorijas ir mazākas par administratīvajiem Ukrainas Luhanskas un Doņeckas apgabaliem. Pašpasludinātās “Luganskas republikas” vadoņi vakar jau paziņoja, ka aicināšot Ukrainu “brīvprātīgi izvest karaspēku no Luganskas apgabala, jo Luganskas tautas republikas teritorija ir bijušā Luganskas apgabala teritorija”. Pretējā gadījumā “tiks pieņemti lēmumi, kas ļaus mums atjaunot teritoriālo vienotību”.
Signāli no Krievijas līdz šim bijuši pretrunīgi. Krievijas Valsts domes NVS lietu komitejas vadītājs Leonīds Kalašņikovs vispirms apgalvoja, ka Krievija atzīs Donbasa “republikas” Doņeckas un Luhanskas apgabalu robežās, bet drīz to noliedza kā baumas, jo Krievija nenodarbošoties ar robežu demarkāciju – tā esot jāveic pašām “republikām”.
Līgumos par sadarbību teikts, ka parakstījušās puses “apstiprina un ciena esošo robežu vienotību un nedalāmību”, bet nav skaidrs, vai runa ir par faktiskajām, frontes līnijas noteiktajām, robežām vai tām, kuras iedomājas separātistu “valdības”.
Nedefinētās teritorijas slēpj sevī Krievijas iebrukuma un plaša mēroga kara briesmas, jo viens no ticamākajiem tālāko notikumu scenārijiem paredz, ka puskriminālās separātistu vienības drīz sāks uzbrukumu ukraiņu pozīcijām ar mērķi “atgūt izsenis piederējušās zemes”. Attiecīgi Krievija iesaistīsies šajā cīņā kā sabiedrotais, sniedzot visu veidu atbalstu.
“Ja Krievija atzīs Doņecku un Luhansku tajās robežās, kuras nosaka pašas “republikas”, tas nozīmē karu. Turpretī, ja šābrīža robežās un ar iebildēm, tad neatkarības atzīšana var palīdzēt samazināt eskalāciju,” BBC paudis Maskavas Nacionālās pētnieciskās universitātes “Augstākā ekonomikas skola” sociologs Grigorijs Judins.
Arī citi raidītāja aptaujātie krievu analītiķi atzīst, ka līgumi paver Krievijai plašas iespējas militārām akcijām pret Ukrainu līdz pat valsts sadalīšanai, taču pauž arī cerību, ka vismaz pagaidām “liela kara” nebūs.
Ukrainas pozīcija te ir skaidra. “Mēs esam savā zemē. Mēs neko un nevienu nebaidāmies, mēs nevienam neesam neko parādā un mēs nevienam neko neatdosim,” uzrunā iedzīvotājiem naktī uz otrdienu sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš atzina, ka saņēmis valsts Ārlietu ministrijas pieprasījumu izskatīt iespēju pārtraukt diplomātiskās attiecības ar Krieviju.
“Mīna” Krievijai
Steigā veiktās sabiedriskās domas aptaujas un sociālo tīklu pārskati Krievijas medijiem ļauj apgalvot, ka absolūtais vairākums, vismaz 80% Krievijas iedzīvotāju, atbalsta abu “republiku” atzīšanu, kaut sajūsma nav tik liela kā pēc Krimas okupēšanas un pievienošanas 2014. gadā.
Kremlim opozīcijā esošo politisko notikumu novērotāju ieskatā, Krievija pieļaus milzīgu kļūdu, ja uzbruks Ukrainai vai atņems tai Donbasu. Tas var pat sagraut valsti.
“Esmu vienmēr teicis, ka mūsu priekšteči droši vien ļoti stipri priecājās, kad 1940. gadā pievienoja Baltiju. Bet 1940. gadā, un tā uzskata arī daudzi vēsturnieki, tā bija mīna, ielikta PSRS. Pagāja 50 gadu, un tā uzsprāga. Vai tāda pati mīna būs šīs Doņeckas un Luhanskas lauskas? Un, ja ies vēl tālāk… Tā kā īstenībā sekas, un es nemaz nerunāju par ekonomiskajām sekām, jo neesmu ekonomists, būs skaidrs, kādas. Bet vēsturiskās sekas var izrādīties tādas, ka tā būs bijusi rupja vēsturiska kļūda,” paudis radiostacijas “Eho Moskvi” galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs.
Citi norāda uz kādu nelāgu detaļu ap stundu garajā un vēsturisku ekskursu pilnajā Putina pirmdienas vakara uzrunā Krievijas tautai, kurā viņš kārtējo reizi noniecināja Ukrainu kā valsti, kritizēja Rietumus un pauda nožēlu par PSRS sabrukumu.
Putins par “liktenīgu dokumentu”, kas, viņaprāt, novedis pie Padomju Savienības izjukšanas, savā vēstījumā nosauca 1989. gada septembra PSRS kompartijas Centrālkomitejas lēmumu dot padomju republikām zināmas pašnoteikšanās tiesības, tiesības noprotestēt un apturēt centra rīkojumus savā teritorijā un ieviesa republiku pilsonību.
“Vai tad nebija acīmredzami, pie kā novedīs tamlīdzīgi formulējumi un lēmumi?” no TV ekrāna retoriski vaicāja Krievijas prezidents. Tāds lietu redzējums ilustrē, kā Putins uztver pasauli un vēsturisko procesu likumsakarības. Faktiski tas bija mājiens, ka nākotnē pretenzijas var sagaidīt jebkura PSRS sastāvā bijusī republika.
