Krievija saglabā impēriskos instinktus 18
Krievija atkal ir politisko debašu centrā daudzās Rietumu galvaspilsētās. Un trešo reizi pēc kārtas jauns ASV prezidents sāks savas administrācijas darbu ar centieniem uzlabot divpusējās attiecības. Lai saprastu, kāpēc sasniegt šo mērķi ir bijis tik grūti, der ieskatīties Krievijas valsts vēsturē.
Ekspansija gadsimtu gaitā
Ir pagājis ceturtdaļgadsimts kopš Padomju Savienības iziršanas; 2017. gadā būs Krievijas revolūcijas simtgade, kad sabruka grīļīgā, gadsimtiem vecā cariskā impērija. Var pamanīt būtiskas līdzības starp laika posmiem, kas sekoja katram no šiem impēriskajiem atmezglojumiem. Krievijas vēsturi raksturo nemitīga ekspansija Eirāzijas kontinentā. Carisma virzība uz austrumiem Sibīrijā ataino Amerikas virzību uz rietumiem 19. gadsimtā, un Krievijas ekspansija Vidusāzijā sakrita ar Eiropas valstu veikto Āfrikas kolonizāciju. Taču Krievijas impērijai paplašinoties uz rietumiem un dienvidiem, tā vienmēr sadūrusies ar pretestību, tai nācās lietot spēku, lai paturētu jauniegūtās teritorijas savā pakļautībā. Pēc 1917. gada revolūcijas daudzi no šiem reģioniem – no Taškentas līdz Tbilisi un no Kijevas līdz Helsinkiem – centās iegūt neatkarību no Maskavas jūga. Sākotnēji Vladimirs Ļeņins šķita piekrītam šīm prasībām; taču drīz viņš izvietoja jauno sarkano armiju, lai iedibinātu padomju varu visā bijušajā Krievijas impērijā. Tas izdevās Ukrainā, Dienvidkaukāzā un Vidusāzijā, bet cieta neveiksmi Somijā un Baltijas valstīs un piedzīvoja graujošu sakāvi pie Varšavas 1920. gadā. Tas deva iespēju izveidot virkni neatkarīgu valstu bijušās Krievijas impērijas rietumu flangā.
Tad pie varas nāca Staļins. Izmantojot teroru un piespiedu industrializāciju, lai mēģinātu atkal padarīt Krieviju varenu, viņš centās atjaunot impērisko kontroli pār tās bijušajām teritorijām. Staļins izmantoja izdevību slepenajās sarunās ar Ādolfu Hitleru, pieprasot atdot pēc 1917. gada zaudēto, tajā skaitā Baltijas valstis, Somiju un daļu Polijas. Galu galā viņš to dabūja. Pēc Hitlera reiha sabrukuma, pateicoties arī sarkanās armijas upuriem, Staļinam bija iespēja ieviest padomju varu dziļi Eiropas iekšienē. Tikai Somija saglabāja savu neatkarību – brīnumainā kārtā un ar ieroču spēku. Baltijas valstis tika varmācīgi atkal iekļautas padomijā, un Polija un citas padarītas par satelītvalstīm. Padomju Savienībai sabrūkot, satelītvalstis paātrināja tās bojāeju, pasludinot savu suverenitāti; un drīz katra nekrievu republika bijušajā PSRS pieprasīja un ieguva neatkarību. Ukrainai un Dienvidkaukāza valstīm iegūstot valstiskumu, Krievija kontrolēja pat mazāku teritoriju nekā pēc 1917. gada revolūcijas.
Putins – Ļeņina un Staļina darba turpinātājs
Vladimirs Putins, līdzīgi Ļeņinam pirms gadsimta, ir apņēmies to mainīt. Kopš nākšanas pie varas pēc Krievijas juceklīgajiem mēģinājumiem veikt liberālas un demokrātiskas reformas deviņdesmitajos gados ir kļuvis arvien skaidrāks, ka Putins cenšas darīt Krieviju atkal dižu gan ekonomiski, gan ģeopolitiski. Par spīti dažām acīmredzamām atšķirībām starp Padomju Savienības iedibināšanu un mūsdienām vēsturiskā paralēle ir pārāk saskatāma, lai to ignorētu.
Putina laikā Krievija iebruka un okupēja Gruzijas teritorijas daļas, anektēja Ukrainai piederošo Krimu un militāri atbalstīja divu viltus “republiku” izveidošanu Austrumukrainā. Krievija arī centās – līdz šim nesekmīgi – izveidot Jaunkrieviju visā Dienvidukrainā. Soli pa solim, tikko parādās izdevība, Kremlis ir gatavs lietot visus tā rīcībā esošos līdzekļus, lai atgūtu to, ko tas uzskata par savu. Putinam var nebūt stingra vai visaptveroša plāna impērijas atjaunošanai, taču viņam neapšaubāmi ir pastāvīga nosliece veikt impēriskus uzbrukumus, kad vien risks ir pieņemams – kā Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā.
Ko mēs varam mācīties no pagātnes? Iesācējiem jāzina, ka Krievijas imperiālisms ir zēlis tad, kad Eiropa un Rietumi bijuši sašķelti. Tā bija, kad Hitlers un Staļins noslēdza neuzbrukšanas līgumu 1939. gadā un kad Napoleons un cars Aleksandrs vienojās 1807. gadā. Un mēs noteikti nedrīkstam aizmirst Jaltas konferenci 1945. gadā.
NATO un ES paplašināšana, iekļaujot Viduseiropas un Baltijas valstis, ir bijusi būtiska Eiropas drošībai. Jebkura cita scenārija gadījumā mēs varbūt jau būtu bijuši ierauti ļoti bīstamā varas cīņā ar revanšistisko Krieviju, kas cenšas atgūt zaudēto.
Padomijas sabrukums 1991. gadā un Krievijas revolūcija 1917. gadā pārveidoja reģionālo un globālo politiku. Pēc katra no šiem notikumiem Krievija apliecināja savu vēsturisko nespēju veidot līdzsvarotas attiecības ar tās kaimiņvalstīm; starplaikos tā darbojās, impērisku centienu vadīta, uz šo valstu rēķina.
Krievija līdzsvaros savu attīstību tikai tad, ja Rietumi stingri atbalstīs šo valstu neatkarību ilgtermiņā. Galu galā Krievijai būs jāsaprot, ka tās pašas ilgtermiņa interesēs ir nojaukt vēsturisko shēmu, pievērsties pašmāju saimniecības attīstībai un veidot miermīlīgas un cieņpilnas attiecības ar tās kaimiņiem.
Mēs noteikti vēl neesam to panākuši, bet tas nav iemesls padoties vai aizmirst vēstures mācības. Mums vajadzīga stabila, labklājīga un miermīlīga Krievija. Un to var panākt vienīgi ar apņēmīgu atbalstu visu tās kaimiņvalstu neatkarībai un suverenitātei.
Karls Bilts, Zviedrijas bijušais premjerministrs un ārlietu ministrs
© Project Syndicate
Tulkojis Valdis Bērziņš
