Juris Lorencs: “Tiktokeriem” 68 gadus vecais Putins ir cilvēks no citas planētas 23
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītajā sestdienā visā Krievijā protesta akcijās piedalījās ap 250 000 iedzīvotāju. Tas nav maz. Bet zinot to, ka Krievijā dzīvo aptuveni 146 miljoni cilvēku, jāsaprot, ka nav arī ļoti daudz. Pārrēķinot Latvijas mērogos – ap 3000 protestētāju.
Toties Alekseja Navaļnija filmu par Putina pili “YouTube” kanālā līdz 25. janvāra rītam visā pasaulē bija noskatījušies ap 85 miljoniem cilvēku. Un tas gan ir milzīgs skaitlis.
Ko mums vēsta Krievijā notiekošais?
Tas izgaismo šo mirkli, brīdi šeit un tagad. Un vienlaikus atklāj grandiozu vēsturisku panorāmu, savdabīgu mozaīku, daļa no kuras ilgu laiku bija arī Latvija. Vispirms par tagadni. Neapmierinātība krājusies pamazām, tai ir politiski, ekonomiski, sociāli un Covid-19 pandēmijas apstākļos arī psiholoģiski cēloņi.
Vienlaikus jāatzīst, ka Navaļnijam ģeniālā veidā izdevies šo neapmierinātību koncentrēt, samazināt līdz Putina pils un tualetes birstes izmēriem. Tieši 700 eiro vērtā tualetes birste un tās attēli kļuvuši par protestu simbolu, ikonu jeb, kā tagad saka – mēmi. Steidzīgais cilvēks vairs nelasa, viņam nav pat laika klausīties.
Tas, ko viņš vislabāk spēj uztvert, ir attēli. Mēs dzīvojam laikā, kad attēliem piemīt milzīgs spēks. Krievijas protestiem es sekoju līdzi tviterī. Cilvēki no dažādām Krievijas pilsētām ievietoja video un attēlus, dalījās ar jokiem un asprātīgām karikatūrām. Viena no tām – mākslinieka Nikolaja Kopeikina glezna, smaidošs Putins ar grupas “Smokie” skaņuplati rokās.
Lipīgie 70. gadu šlāgeri, kas, atklāti sakot, man patīk vēl šodien. Bet tvitera paaudzei tie ir tumsonības simbols! Šo sociālo tīklu parasti lieto pilsētnieki, vidusslānis vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Ik pa brīdim varēja lasīt – “večuks”, “plikpaurainais vectētiņš”.
Modernajā sabiedrībā, kur tiek pieprasītas jaunas sejas, kur veiksme un panākumi asociējas ar jaunību, Putins, Žirinovskis, Kremļa propagandists Solovjovs un viņiem līdzīgie parādās vien aptieku reklāmās.
“Večuki” vairs nav cieņā. Tad ko lai domā pusaudži “tiktokeri”? Viņiem 68 gadus vecais Putins ir cilvēks no citas planētas. Vēl viens atgādinājums patiesībai, ka no politikas jāprot aiziet laikā.
Sācies Vladivostokā, protestu vilnis vēlās pāri Krievijai. Cilvēki izgāja ielās Jakutskas mīnus piecdesmit grādu salā, Arhangeļskas un Kirovas sniegputeņos. Habarovska, Čita, Ulanude, Abakana, Tomska, Orenburga, Novosibirska, Barnaula, Omska, Kazaņa, Čeboksari, Belgoroda, Ļipecka, Siktivkara, Krasnodara, Soči, Astrahaņa, Kaļiņingrada, pat anektētā Sevastopole – pavisam 112 pilsētas.
Voroņeža skandē – “Krievija bez cara!”, Omska – “Indētājus cietumā!”, Irkutska – “Vācies!”. Mierīgi ir tikai Groznijā. Vēl viens arguments par labu tiem, kuri apgalvo – Čečenija nav Krievija. Ikoniska fotogrāfija – puikas sakāpuši laternu stabos Ņevas prospektā Pēterburgā un kopā ar pūli sauc: “Putins zaglis!” Revolūciju laikā puikas parasti rāpjas laternu stabos.
Bet vai tā ir revolūcija? Iespējams viss. Revolūcija kā 1991. gada augustā. Lēns režīma sairums, kādu patlaban vērojam Baltkrievijā. Bet varbūt galma apvērsums, kurā sava loma būs atvēlēta arī Navaļnijam.
Par to interneta avīzē “Zavtra” raksta krievu nacionālists Aleksandrs Prohanovs: “Nāvīgā cīņā sadūrušies divi konkurējoši specdienestu grupējumi.”
Tāpēc es neloloju milzīgas cerības, ka Navaļnijs nesīs Krievijai demokrātiju. Daži asprāši viņu salīdzina ar Ļeņinu, kas 1917. gadā aizplombētā vagonā tika slepus atvests uz Krieviju no Šveices.
Visai uzskatāms ir Ēģiptes piemērs. 2011. gads, tautas sacelšanās, diktators Mubaraks krīt. 2012. gads, brīvās vēlēšanās uzvar islāmistu partijas līderis Mursi. 2013. gads, valstī varu sagrābj autoritārs, militārs režīms. Kaut kas līdzīgs var notikt arī Krievijā. Jebkurā gadījumā “process ir sācies”, kā savulaik teica Gorbačovs.
Zīmīgi, ka Maskavā protesti sākās pie Puškina pieminekļa, bet Pēterburgā – Senāta laukumā. Tātad blakus “Vara jātniekam”, Pētera I piemineklim. Tieši šeit 1825. gada 26. decembrī notika Krievijas vēsturē pirmais demokratizācijas mēģinājums, Dekabristu sacelšanās.
Pagāja astoņdesmit gadi, un netālu no šīs vietas 1905. gada 22. janvārī karavīri apšāva strādniekus, kuri vēlējās iesniegt petīciju Nikolajam II. Poēmā “Vara jātnieks” Puškins salīdzina Krieviju ar zirgu, ko Pēteris I uzrāvis pakaļkājās pie bezdibeņa malas. Šodien Krievija atkal ir uzrauta pakaļkājās un karājas virs bezdibeņa. Situācija ir nestabila, pārmaiņas būs.
Notiekošais jau tuvākajā laikā atbalsosies Baltkrievijā, Ukrainā, Moldovā, Kaukāzā, Vidusāzijā. Arī Latvijā.
Vēsture liecina – vienmēr, kad Krievijā notiek lielas pārmaiņas, tās iespaido arī Latviju.
Tas, ka šodien esam NATO un ES, vēl nenozīmē, kas esam pasargāti no šīs ietekmes. Ļoti gribētos cerēt, ka tā būs auglīga un vērtīga.
Ka tā mums pašiem liks padomāt par patlaban Latvijā notiekošo. Navaļnijs savā filmā citē Ļeva Tolstoja vārdus par Krieviju: “Sapulcējušies ļaundari, kas aplaupījuši tautu. Nolīguši apsargus, tiesnešus, kuri sargā viņu orģiju, un svin dzīres.”
Bet tagad iedomāsimies socioloģisku eksperimentu – Rīgā (Liepājā, Jēkabpilī, Rēzeknē utt.) cilvēkiem uz ielas tiek jautāts – kurš rakstnieks ir teicis šos vārdus? Kādas atbildes mēs dzirdētu? Brāļi Kaudzītes? Blaumanis? Vizma Belševica?
Kas zina, varbūt tiktu minēts kāds no šodienas autoriem. Nekur tālu no savas ēnas neesam aizbēguši.
