Krievija plosās: partizāni un NATO – visi fašisti! 40
NATO oficiālajā “Twitter” kontā nesen ievietotā īsfilma “Forest brothers. Fight fot the Baltics” (“Mežabrāļi. Cīņa par Baltiju”), kaut gan tikai astoņas minūtes gara (“LA” par to rakstīja 17. jūnija numurā), izpelnījusies lielu Krievijas plašsaziņas līdzekļu uzmanību. No tās atvasināts desmitiem ziņu, sižetu un raidījumu.
Baltijas valstu mežabrāļu cīņām veltītais, lakoniskais informatīvais materiāls Krievijā parādījās starp ziņu vadošajiem tematiem vairāku dienu garumā. Šajā galvenokārt uz pašu Krievijas pilsoņu auditoriju orientētajā ziņu plūsmā tika akcentēts, ka, citējot Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu: “NATO sižets par “mežabrāļiem”, kas nogalina mūsu karavīrus, apstiprina, ka NATO personā mums ir darīšana ar nenosisto (“ņedobitki”) hitleriešu pēcnācējiem.”
Krievijas mediji vēsta, ka mežabrāļu jeb nacionālo partizānu kustība pēckara Baltijai esot bijusi “nacistisko specdienestu” izveidota. Proti, vācieši gatavojuši diversantu vienības, tā sauktos “mežakaķus” jeb “Jagdverband Ost”, kuru uzdevumos ietilpis izvērst darbību aiz padomju frontes līnijas. Vēl nacionālajos partizānos gājuši “nacistu kolaboranti – tie, kas aktīvi piedalījās vērienīgos kara noziegumos un holokaustā”, tādi kā, piemēram, Arāja komandas dalībnieki, leģionāri, bijušie “policaji”.
Pretpadomju partizānu rindās viņi, izmantojot teroristiskas metodes, turpinājuši uzbrukt, slepkavot un aplaupīt mierīgos iedzīvotājus, cīnīties galvenokārt pret saviem tautiešiem, tāpēc būtībā Baltijas republikās ritējis pilsoņu karš.
Kā pierādījums šiem vārdiem tiek piesaukta pat savulaik slavenā lietuviešu kinorežisora Vītauta Žalakeviča filma “Neviens negribēja mirt”, kas tika uzņemta PSRS 1966. gadā (!) un bija pietiekami drosmīga tam laikam, tomēr nekādā gadījumā nav uztverama kā īstenības atspoguļojums.
Tā kā mežabrāļu kustība bijusi nacistu iniciēta, NATO īsfilmā veikusi “pretīgu fašistu līdzskrējēju un slepkavu pārvēršanu supervaroņos”. Šīs, pēc Krievijas Ārlietu ministrijas sabiedrisko attiecību vadītājas Marijas Zaharovas domām, “vēstures sagrozījums”, tiekot izplatīts ar mērķi “graut Nirnbergas tribunāla spriedumus”. Citiem vārdiem sakot, NATO nodarbojoties ar nacistu reabilitāciju.
IZCELSME UN IZPLATĪBA
“Mežabrāļi. Cīņa par Baltiju” paliktu maz ievērota, ja vien Krievijas valsts amatpersonas un mediji nenodrošinātu tik liela mēroga absolūti neadekvātas reakcijas un secinājumu plūsmu vairāku dienu garumā. Trauksmes zvani vispirms iezvanījās Krievijas Ārlietu ministrijā (ĀM). 12. jūlijā cīņas karogu pirmā pacēla ministrijas pārstāve Zaharova. Nākamajās dienās Krievijas ĀM savos sociālo tīklu profilos sagatavoja vēl veselu virkni iepriekš uzskaitītās ievirzes materiālu krievu un angļu valodā, pārsvarā gan koncentrējoties uz Lietuvu, kur nacionālo partizānu kustība bija visplašākā. Paralēli tam ziņa dažādos pārstāstos aplidoja Krievijas masu medijus. Piemēram, izdevums “Argumenti i fakti” virsrakstā licis: “Mežabrāļi – stāsts par teroru, ko pasludināja par varoņdarbu”.
Plaši par Baltijas mežabrāļiem, “fašistiem” un NATO tika runāts arī Krievijas telekanālos, turklāt vairākas dienas pēc kārtas. RTR 1. kanāls dublēja filmiņu ar krievu tekstu un 13. jūlijā tai veltīja debašu, drīzāk “kurš kuru pārkliegs” šovu “Vremja pokažet” (“Laiks rādīs”). Šajā raidījumā no dažāda ranga “ekspertu” puses jau tradicionāli stāstā tika iepīta Ukraina un “banderieši” un pausta tēze, ka “NATO ir Hitlera Vācijas turpinājums mūsdienu pasaulē”. Īsfilma pierādot NATO agresīvos nolūkus pret Krieviju; gatavojot alianses dalībvalstu sabiedrības karam, iespējams, Ukrainas teritorijā.
ATMASKOJUMS
Par nacionālo partizānu kustību Latvijā daudz rakstījuši vēsturnieki Heinrihs Strods, Zigmārs Turčinskis, Ritvars Jansons, Uldis Neiburgs un ne tikai viņi. Baltijas valstīs pārliecināt publiku, ka nacionālie partizāni bijuši “nacistu līdzskrējēji” Krievijas amatpersonām un medijiem būtu grūti, taču pašu zemē tas iedarbojas. Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA), runājot par mežabrāļu kustības personālsastāvu un motivāciju, atgādina, ka kopējais bruņoto partizānu skaits Latvijā bijis 12 tūkstoši.
No tiem ap 4000 vīru bija leģionāri, kas palika Kurzemes mežos pēc kapitulācijas. Kas bija pārējie? Latgalē un Kurzemē nacionālo partizānu rindās iekļāvās ne mazums to, kurus 1944./1945. gadā mēģināja ar varu mobilizēt sarkanajā armijā, kā arī tie, kas, jau iesaukti, dezertēja.
Daudzi, tostarp sievietes, devās mežā, lai izvairītos no padomju režīma represijām. Īpaši to varēja vērot pēc 1949. gada 25. marta deportācijām. Vācu gatavotie “mežakaķi” nacionālo partizānu kustībā nekādu lomu nespēlēja, jo šīs diversantu grupas bija ļoti mazskaitlīgas (pat ne 1% no nacionālo partizānu skaita), turklāt 1945. gada vidū jau iznīcinātas. To starp citu pierāda arī čekas dokumenti. Nekādu konkrētu darbību “mežakaķi” tā arī neizvērsa.
“Nacionālie partizāni bija tautas pretošanās kustība okupācijas režīmam,” uzsver Jansons. Krievijā sacelto neadekvāto brēku saistībā ar filmu viņš tomēr aicina uztvert nopietni: “Tā var būt sabiedriskās domas augsnes sagatavošana saistībā ar septembrī gaidāmajām militārajām mācībām “Zapad”.
Krievija ir neprognozējama valsts. Tās armija pēc mācībām var arī palikt Baltkrievijā, pataisīt to par sava veida protektorātu, pamatojot, ka NATO ir “vēsturiskais pretinieks”, kurš “pietuvojies Krievijas robežām”, tāpēc jāatbild šādi.”
ATBALSTA
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
