Kādas normas PSRS pārkāpa, okupējot Latviju, grāmatā analizē pētniece Sajadova 70
Pirmais fundamentālais pētījums, kurā aplūkoti un apkopoti starptautisko tiesību pārkāpumi un starptautiskie noziegumi PSRS–Latvijas attiecībās; pirmais, kurā Latvijas vēstures traģiskākie notikumi aplūkoti tiesību zinātnes skatījumā – tāds ir pieteikums grāmatai “PSRS un Latvija. Starptautisko tiesību pārkāpumi”, kas iznācis apgādā “Lauku Avīze”. Protams, arī agrāk bijis gana daudz izdevumu, veltītu PSRS latviešu nīcināšanai 30. gadu beigās, 1940. gada 17. jūnija padomju okupācijai, 1941. un 1949. gada deportācijām, tomēr pārsvarā tie bijuši vēsturiska rakstura, bez precīzas, apkopojošas analīzes no juridiskā un starptautisko tiesību viedokļa, visu “saliekot pa plauktiņiem” un norādot, tieši kādas normas PSRS ar savu rīcību toreiz pārkāpa. Šo darbu paveikusi juridisko zinātņu doktore Veronika Sajadova. “PSRS un Latvija” pamatā ir viņas 2013. gadā LU aizstāvētais promocijas darbs “Starptautisko tiesību pārkāpumi PSRS–Latvijas attiecībās”.
Viņai šis darbs paņēmis desmit gadus, recenzenti promocijas padomē atzīmējuši, ka tāds darbs izstrādāts pirmo reizi.
Intervijā “LA” V. Sajadova stāsta, ka viens no pirmajiem jautājumiem viņai bijis: vai pret latviešiem tika vērsts genocīds? “To arī savā darbā rakstu, ka attiecībā pret latviešiem var konstatēt genocīda elementus. Par dažādiem skatījumiem attiecībā uz sarežģītām problēmām es grāmatā piedāvāju Latvijas skatpunktu, Krievijas skatpunktu un starptautisko tiesību redzējumu. Protams, Krievijai nāktos ļoti grūti atzīt, ka PSRS īstenoja genocīdu, jo tas uzreiz ir saistīts ar okupācijas fakta atzīšanu, kompensācijām un tā tālāk – tas viss maksātu Krievijai naudu. Un lielu naudu.”
– Lai arī veido komisijas un skaita zaudējumus, māc šaubas, vai kāds Latvijā un Krievijā uztver nopietni iespēju, ka PSRS mantiniecei Krievijai varētu tikt pieprasīta konkrēta kompensācija par okupācijas laiku.
V. Sajadova: – Krievija tomēr sāka rēķināt savus ieguldījumus Latvijas PSR, lai Latvijas prasības gadījumā iesniegtu pretprasību. Starp citu, es savā darbā izskatu arī jautājumu, vai 1940. gadā Latvija vispār bija pieļāvusi kādus pārkāpumus, kas attaisnotu okupāciju un represijas. Vai tiešām bija kāds pamats tā iejaukties Latvijas politiskajā un sociālajā dzīvē? Protams, tādu pārkāpumu, kādi bija uzskaitīti PSRS ultimātā, nebija. Un tas varētu mums palīdzēt, ja nu Krievija tiešām sadomātu iesniegt kādu pretprasību.
– Par 1940. gada vasaru arī mēdz apgalvot, ka PSRS nedarījusi neko unikālu, jo tolaik “tā pasaulē bija pieņemts”.
– Ja kaimiņš ir noziedznieks, arī jums jākļūst par noziedznieku? Jā, starptautiskās tiesības tajā laikā patiešām tika masveidā pārkāptas. Bet atcerēsimies, ka Tautu savienība izslēdza no savām rindām PSRS par uzbrukumu Somijai. Ja PSRS jau toreiz nebūtu izslēgta, to droši vien izslēgtu 1940. gadā pēc Baltijas valstu okupācijas. Par spīti praksē piedzīvotajam, nevienam no starptautiskās sabiedrības toreiz neradās šaubas par to, kas notika.
– “Mūžīgais” jautājums – okupācija vai aneksija… Īpatnēji, ka Krievijas vēsturnieki vēl būtu gatavi runāt par aneksiju, bet nekādā gadījumā ne par okupāciju.
– Šeit var pateikt: “Mēs esam jūs pieķēruši!” Aneksija tiek uzskatīta par okupācijas procesa noslēdzošo daļu. Aneksija nevar notikt, ja nav notikusi okupācija. Jā, es arī esmu lasījusi tādu Krievijas vēsturnieku formulējumu, taču, ja jau jūs atzīstat, ka bija aneksija, tātad jūs automātiski atzīstat, ka bija okupācija. Krievijas bailes no vārda “okupācija” drīzāk ir psiholoģiskas, jo vairākums 30. – 40. gados veikto okupāciju bija militāras. Tam vārdam ir ļoti negatīva nokrāsa, kamēr “aneksija” skan nedaudz citādi.
Daži Krievijas vēsturnieki ir piedāvājuši mums piekāpties un atzīt, ka Baltijas valstīs tika ieviests nevis “okupācijas režīms”, bet gan “komunistiskais režīms”, taču vienalga – sveša režīma uzspiešana citai teritorijai liecina par okupāciju. Sauciet kā gribat, būtība no tā nemainās.
– Tajā, ka no Krievijas tiek prasīta atbildība par PSRS izdarīto, nav nekādu pretrunu?
– Nē. Tās ir sekas tam, ka Krievija ir ne tikai PSRS mantiniece, tiesību un saistību pārņēmēja, bet pat turpinātājvalsts, tāpat kā mūsdienu Latvija ir 1918. gada Latvijas turpinājums. Uz to norāda arī pati Krievija, piemēram, pārņemot pārstāvniecību starptautiskajās organizācijās un daļēji saglabājot valsts himnu. Tātad Krievijai ir jābūt atbildīgai par PSRS veiktajām darbībām.
Visu interviju lasiet 2. maija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā
