Māris Antonevičs: Krievija par ātru sapriecājusies 8
Skandalozais Krievijas politikas “balamute” Vladimirs Žirinovskis esot sarīkojis banketu par godu Donalda Trampa uzvarai ASV prezidenta vēlēšanās. Šim nolūkam viņš iztērējis 100 tūkstošus Krievijas rubļu (tas gan nav nemaz tik daudz – vien ap 1400 eiro). Savukārt Krievijas propagandas kanāla RT (plašāk pazīstams ar agrāko nosaukumu “Russia Today”) priekšniece Margarita Simoņjana pēc ASV vēlēšanām esot solījusi visu dienu ar auto braukāt pa Maskavu ar amerikāņu karogu. No dažādu Krievijas politisko “frīku” aktivitātēm gan nevajadzētu izdarīt secinājumus par gaidāmo ASV ārpolitiku. Lai gan austrumzemē valdošā rosība šķebina, tas vien neko nenozīmē. Daudz būtiskāk ir, kas tagad notiek otrpus okeānam – tam gan jāseko rūpīgi. Tā kā daudzi eksperti jau atzinuši, ka ārpolitika nav tā tēma, kurai Tramps būtu īpaši detalizēti pievērsies kampaņas laikā, ļoti nozīmīga ziņa būs, kurš jaunā prezidenta administrācijā ieņems par ārlietām atbildīgā valsts sekretāra amatu.
Jau izskanējuši vairāki uzvārdi, un būtu vērts pievērst uzmanību diviem kandidātiem. Kā senajā teicienā par slikto un labo ziņu, kuras uzklausītājam jāizšķiras, kuru viņš vēlas dzirdēt vispirms, arī šajā jautājumā ir līdzīgi. Proti, viens no kandidātiem mums varētu šķist riskantāks, kamēr otrs Latvijas drošības interesēm pateicīgāks.
Sāksim ar pirmo. Tas ir Ņūts Gringričs – pazīstams Republikāņu partijas politiķis ar stāžu, kurš 90. gados bija ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkers. 1995. gadā pazīstamais amerikāņu žurnāls “Time” viņu nosauca par gada cilvēku, atzīmējot Gringriča lielos nopelnus republikāņu uzvaras kaldināšanā Kongresa vēlēšanās, kad viņš kopā ar domubiedriem nāca klajā ar īpašu politisko pārmaiņu deklarāciju “Līgums ar Ameriku” (“Contract with America”). Viņa vārds plaši izskanēja arī 2012. gadā, kad Gringričs pieteica savu kandidatūru ASV prezidenta amatam, tomēr partijas nomināciju ieguva cits politiķis – Mits Romnijs –, kurš vēlēšanās zaudēja Obamam. Tas, ka Gringričs Trampa uzvaras gadījumā varētu ieņemt kādu augstu amatu, apspriests jau sen. Iepriekš viņš pat tika minēts kā iespējamais viceprezidents, tomēr šis gods tika Indiānas štata gubernatoram Maikam Pensam. Tāpat kā Penss, arī Gringričs pārstāv Republikāņu partijas konservatīvāk noskaņoto daļu, kas uzstājas par stingru imigrācijas politiku, pret abortiem un viendzimuma laulībām, kā arī izteicies, ka ASV vajadzētu atgriezties pie “kristīgā mantojuma”. Taču ne jau tas liek bažīties pret viņa nonākšanu valsts sekretāra amatā, bet gan viņa neskaidrā pozīcija. Agrāk Gringričs bija pazīstams drīzāk kā “stingrās līnijas” piekritējs, kas parasti kritizē prezidentus par izrādīto vājumu. Taču izteikumos pret Krieviju Gringričs bijis nekonsekvents, un par viņa pozīciju rodas priekšstats, ka tā kopē Trampa svārstīgumu. Pieredzējušam republikāņu veterānam šāda spriedelēšana ir nepiedodama. Te var atgādināt Gringriča izteikumus šā gada jūnijā, kad TV viņam tika jautāts par ASV gatavību aizstāvēt Latviju, Igauniju un Lietuvu pret iespējamo Krievijas iebrukumu. “Es par to ļoti nopietni domātu. Igaunija ir Sanktpēterburgas priekšpilsēta. Krievijai nav nepieciešams militāri šķērsot tās robežu. Krievija var izdarīt to pašu, ko Ukrainā. Četrdesmit procenti no Igaunijas iedzīvotājiem ir krievi. Neesmu drošs, ka es riskētu ar atomkaru šajā vietā, kas ir Sanktpēterburgas piepilsēta.” Dīvaina izpratne par valstu suverenitāti… Protams, šajā intervijā parādās arī tēzes par to, ka NATO valstīm pašām vairāk jārūpējas par savu drošību, lai gan zīmīgi, ka Igaunija, kas kā vienīgā no Baltijas valstīm, tiek piesaukta Gringriča piemērā, jau maksā noteiktos 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Tātad arī ar šo saistību pildīšanu nepietiek… Nevajag uzreiz iedomāties, ka Gringričs ir kāds Putina draugs. Piemēram, šā gada septembrī viņš intervijā avīzei “Europeiska pravda” solījis, ka Trampa uzvaras gadījumā Ukraina varētu saņemt ASV ieročus. Vienkārši izskatās, ka ārpolitika varētu kļūt par tādu kā darījumu lauku – “te mēs piekāpjamies, te parādām stingrību”.
Labā ziņa būtu, ja tiktu izraudzīts kandidāts nr. 2 – bijušais Ņujorkas mērs Rūdolfs Džuliani (viņš, starp citu 2006. gadā ir viesojies Rīgā), kurš gan iepriekš netika minēts kā iespējamais Valsts sekretārs, taču pēc vēlēšanām ļoti aktīvi izrādījis šādas ambīcijas. Atšķirībā no Gringriča, Džuliani runājis skaidri un nepārprotami. Intervijā CNN viņš iesaka pievērst uzmanību faktam, ka Tramps ir solījis palielināt ASV armiju līdz tam līmenim, kāda tā bija prezidenta Reigana laikā. Kāpēc? “Tas tiek darīts tāpēc, lai mēs [ar Maskavu] varētu runāt no spēka pozīcijām.” Viņš arī skaidri paziņojis, ka nebūs nekādu lēmumu par NATO karaspēka atvilkšanu no Krievijas robežām, kā to prognozējuši Kremļa cilvēki, tāpat arī citas piekāpšanās ne. Iepriekš citā intervijā Džuliani atgādinājis, ka tieši demokrātu valdīšanas laikā Putins esot “spēlējies” ar Obamu un Klintoni pa visu pasauli: “Tagad viņš ir Ukrainā, un tas noticis Obamas laikā. Tagad viņš ir Sīrijā, un viņu tur atveda Obama. Tieši Obama, nevis Tramps, ir vairojis Putina pašpārliecinātību.” Te nu grūti iebilst.
