Krievija paklūp uz vēstures mīta 17
Krievijas valsts prezidentam tuvā konsultatīvā Sabiedriskā palāta, Krievijas valsts dome un citas amatpersonas asi vērsušās pret Vācijas laikrakstu “Die Welt” un tā redaktoru vēstures jautājumos Svenu Feliksu Kellerhofu, kurš publikācijā norādījis, ka padomju uzvara 1943. gada 12. jūlijā tā saucamajā Otrā pasaules kara lielākajā tanku kaujā pie Prohorovkas Kurskas kaujas gaitā ir mīts.
Pagājušajā otrdienā publicētais “Die Welt” raksts Krievijā uztverts kā skandāls. Sabiedrisko lietu palātas ieskatā, tas apšaubot ne tikai padomju uzvaru, bet aicinot novākt arī tai veltīto pieminekli Prohorovkā, tādēļ Krievija “par kārtējo vēstures falsifikācijas faktu”, kas turklāt vērsts uz “nacisma heroizāciju”, sūdzēšoties ANO Drošības padomē.
“Tā ir provokācija. Un jāseko atbilstošai reakcijai,” paziņojusi palātas pārstāve Jeļena Sutormina. Savukārt Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis vācu žurnālista publikāciju nosaucis par “zaimojošu”. Krievijas Valsts dome aicinājusi Vāciju ierosināt krimināllietu pret avīzes redaktoru, atteikums būšot “vācu puses klusējoša piekrišana nacisma attaisnošanai”.
Vietne “newsru.com” atzīmē, ka tik vētrainu reakciju droši vien noteicis Krievijas prezidenta Vladimira Putina nesenais paziņojums, ka nekāda skatījumu maiņa uz Otrā pasaules kara notikumiem, “nekāda pieminekļu nojaukšana” nav pieļaujama.
Kellerhofs savā rakstā atsaucas uz vācu izlūklidmašīnu fotogrāfijām no slavenā Prohorovkas kaujas lauka. Tās liecina, ka attiecīgajā dienā vairāk nekā 200 padomju tanku no 29. tanku korpusa devušies pašnāvnieciskā uzbrukumā vācu pozīcijām un iznīcināti.
“Gigantiskā” Prohorovkas tanku kauja neradīja arī lūzumu 1943. gada jūlija/augusta Kurskas kaujas gaitā, kā to mācīja padomju skolās un joprojām mēdz atkārtot. “Die Welt” atsaucas uz vācu kara vēsturnieku Karlu Heincu Frīzeru un viņa britu kolēģi Benu Vitliju, kas analizējuši ASV Nacionālajā arhīvā Merilendas štata Koledžparkā uzietos Prohorovkas kaujas lauka vācu aerofotouzņēmumus.
Tie liecina par padomju spēku katastrofu. Gan Frīzers, gan Vitlijs savus secinājumus jau izklāstījuši 2015. gadā izdotā grāmatā, taču plašāka sabiedrība, īpaši Krievijā, par to faktiski uzzinājusi tikai pēc raksta “Die Welt”.
Saskaņā ar joprojām izplatītāko versiju, vācu uzbrukuma operācijas “Citadele” laikā 1943. gada 12. jūlijā pie Prohorovkas bruņnieciskā cīņā satikās 850 padomju un 800 vācu tanki. Vācieši zaudējuši apmēram 400 tanku (dalībnieku un zaudējumu skaits dažādos avotos mēdz atšķirties).
Tikmēr Frīzera un Vitlija apkopotie dati liecina, ka kaujā piedalījušies tikai 672 padomju un 186 vācu tanki, turklāt dienas noslēgumā padomju puse zaudējusi 235 mašīnas, kamēr vērmahts – piecas. Dodot pavēli tanku pretuzbrukumam, padomju 5. gvardes tanku armijas komandieris ģenerālis Pāvels Rotmistrovs ignorēja reljefa īpatnības un dabiskos šķēršļus uzbrukuma ceļā.
Padomju sapieri pozīciju priekšā bija izrakuši 4,5 m dziļu prettanku grāvi. Šķērsot to varēja tikai pa šauru tiltu. Kad padomju tanku masa sadrūzmējās pie tilta, tā kļuva par ideālu mērķi II SS tanku korpusa diviem bataljoniem pretējā pusē. Tur atradās arī Vācijas ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa dēls Rudolfs, kurš vēlāk rakstīja: “Tā bija elle no uguns, dūmiem, degošiem “T-34″, mirušajiem un ievainotajiem.”
Līdzīgi šo epizodi atcerējušies citi vācu pusē karojušie. Piemēram, “Tīģera” komandieris Mihaels Vitmans, kura komandētie četri tanki vien sašāvuši 55 padomju tankus. Pat vācu ģeneralitāte sākotnēji neticējusi padomju katastrofas apmēriem, tādēļ 1943. gada 14. un 16. jūlijā kaujas lauks fotografēts no izlūklidmašīnām.
To uzņēmumos prettanku grāvja tilta apkaimē vien identificējami vairāk nekā 150 padomju “T-34”, vieglie tanki “T-70”, kā arī pašgājējlielgabali un britu piesūtītie tanki “Churchill”. Vēsturnieki noskaidrojuši, ka vācieši šajā slaktiņā zaudējuši tikai piecus tankus.
Krievijas mediji atzīst, ka padomju ziņojumi par Prohorovkas kaujas iznākumu Krievijas Federācijas Prezidenta arhīvā joprojām ir slepeni. Milzīgo zaudējumu dēļ savulaik šīs kaujas gaitu detalizēti analizējusi vesela komisija. Pāvels Rotmistrovs, vēlākais PSRS maršals, atmiņās minējis, ka Staļins dedzis dusmās, kad uzzinājis par notikušo pie Prohorovkas. Viņš nomierinājies, izdzirdot, ka kopumā vāciešu plānotais frontes pārrāvums pie Kurskas nav izdevies.
Krievijas militārais vēsturnieks Valerijs Zamuļins aģentūrai “RIA Novosti” nav slēpis, ka mīts par Prohorovku kā lielāko tanku kauju kara vēsturē un padomju uzvaru tajā radies 60. gados “konjunktūras apsvērumu” dēļ: “Padomju propaganda, kas bija nepieciešama kara gados, vēlāk izspēlēja ļaunu joku ar tiem, kas tai noticēja.”
