Audiencē pie paša cara 2
Lai redzētu, kā dzīvojuši Krievijas impērijas varenie, nebūt nav jābrauc līdz Pēterburgai. Pietiek aizbraukt līdz Gatčinai, kas atrodas 50 kilometrus no Pēterburgas. Gatčinas pils bijusi cara Pāvila I oficiālā rezidence, un, kur imperators, tur arī citi augstmaņi ceļ savas muižas.
Mūsu ceļojuma maršrutā gan bija iekļauta tikai imperatora rezidence, kuras celšanai Pāvils iedvesmojās, ceļojot pa Franciju. Pamatakmens pilij likts jau 1766. gadā, bet imperatora rezidences statusu tā iemantoja 30 gadus vēlāk, kad Pāvils kāpa Krievijas tronī. Laika gaitā pils tika paplašināta un pārbūvēta, līdz tās teritorija aizņēma aptuveni 30 000 kvadrātkilometrus, tā bijusi Eiropā lielākā pils ārpus galvaspilsētām un savulaik saukta par ārpilsētas Ermitāžu. No 1828. gada kā savu rezidenci pili izmantoja cars Nikolajs II, taču viņš te uzturējās retāk, dodot priekšroku pilij Carskoje Selo.
Ēkas priekšā ir milzīgs laukums, kas savulaik izmantots militārām parādēm. Savukārt tās aizmugurē – hektāriem liels parks ar daudziem dīķiem, paviljoniem un tiltiņiem – lieliska vieta pastaigām.
Šodien pilī ekskursijas vada it kā Pāvila I laiku galmadāmas, kuras ar saviem stāstiem cenšas viesus ievest 18. gadsimtā. Kad pajautāju, vai telpās redzamais cara tronis ir autentisks, galma dāma Nadežda Ivanovna mani nomēro ar skarbu skatienu un atbild: “Pēc tam pateikšu, bet tagad mēs esam 18. gadsimtā!” Esam īpaši augsti viesi, tāpēc uz brīdi mūs pils lielākajā zālē pagodina pat pats Pāvils I ar savu dzīvesbiedri Mariju Fjodorovnu. Kad imperators devies prom, Nadežda Ivanovna nenoturas, nepatenkojusi: “Šajā lielajā zālē notiek balles. Ai, kādas balles! Bet uz laiku cars bija aizliedzis dejot valsi. Kas to lai zina, kāpēc: vai tāpēc, ka pats reiz šajā dejā paklupa, vai tāpēc, ka šķita – pāriem pārāk cieši jāapkampjas. Taču cara favorīte panāca, ka valsis atkal ir atļauts.”
Vēlāk dāma pastāsta, ka joprojām pilī apskatāmajā tronī savulaik tiešām sēdējis cars: gan tronis, gan lielākā daļa pilī redzamo mēbeļu jau Pāvila I laikā rotājuši šo rezidenci. Patiesi brīnumaini, ka mēbeles izdevies saglabāt, spītējot revolūcijai un karam. Revolūcijas laikā pili, par laimi, pārņēmuši gana inteliģenti sarkanie, kuri neļāva uzvaru svinēt, postot šo greznību. Savukārt Otrā pasaules kara laikā, tuvojoties Hitlera karaspēkam, pils darbiniekiem laikus izdevās vērtīgākās mantas aizvest dziļāk aizmugurē. Saglabāta arī daļa gleznu un gobelēnu. Piemēram, milzīgos, aptuveni 200 gadus senos gobelēnus troņa zālē. Restaurējot pili, no jauna radīt lielākoties nācās tikai tekstilijas – austās tapetes, gultas pārklājus.
Patlaban gan apskatāmas tikai 13 no 98 pils zālēm – tostarp cariskā guļamistaba, arī carienes troņa zāle. Lai restaurētu šīs zāles, bijuši vajadzīgi teju 40 gadi: pils restaurācija uzsākta 1976. gadā un joprojām turpinās. Darbu apgrūtina arī līdzekļu trūkumus: cik nu pašvaldība var atļauties piešķirt, tik arī ir. Taču nākamajā gadā solīts atvērt veselu kompleksu svaigi restaurētu pils telpu. Zem pils ir slepena eja, kas no imperatora istabām ved prom no rezidences. To varēja izmantot apdraudējuma gadījumā. Taču tagad te tūristi izklaidējas, klausoties, cik interesanti atsaucas atbalss garajos ejas gaiteņos.
Cietoksnis uz izkrāptas zemes
Un nu jau mēs tuvojamies Eiropas Savienības robežai – Igaunijai. Vēl priekšā tikai neilga pastaiga pa Ivangorodu. Te esot vienīgā vieta Eiropā, kur gadsimtiem viens pret otru, šķirti vien ar upi, stāv divi nesamierināmi cietokšņi: Ivangoroda Krievijas pusē un Narva Igaunijas pusē. Arī tad, kad igauņiem nebija savas valsts, no Narvas puses uz krievu mūriem allaž raudzījās naidnieks vai vismaz aizdomīgs svešzemnieks – tad zviedrs, tad dānis, tad prūsis. Neuzticībai bija iemesls. Arī Ivangoroda savulaik piederēja zviedriem, bet krievu cars zemi cietokšņa celšanai ieguvis ar viltu. Prasījis zviedru karalim, lai pārdod tik mazu pleķīti, cik liela viena zirgāda. Zviedrs piekritis, bet krievi sagriezuši ādu mata smalkās strēmelēs, un nu jau bijis jāpārdod gana liels zemes gabals. Līdzīgas leģendas ar ādu griešanu gan dzirdētas arī attiecībā uz citu pilsētu izveidošanu: tā ka – ja gribi, tici, negribi – netici. Taču 15. gadsimtā celtais cietoksnis ar biezajām mūra sienām, kuru celtniecībā javai izmantotas pat vistu olas, ir tiešām iespaidīgs. Īpašu senatnes elpu dveš veckrievu stilā celtās mūra Svētā Nikolaja un Svētās Trīsvienības baznīcas. Lielisks skaists skats paveras, kad uzkāpjam cietokšņa tornī un redzam upi, kurai arī dots Narvas vārds, un igauņu robežpilsētas cietoksni.
