Franks Gordons: Krievija “nevar sev piedot” Aļaskas pārdošanu 27
Nu pienākusi 150. gadskārta diviem nozīmīgiem notikumiem: 1867. gadā piedzima Kanāda kā vairāku Ziemeļamerikas britu provinču federācija, un tajā pašā gadā Krievijas imperators Aleksandrs II pārdeva Savienotajām Valstīm Aļasku.
Milzīgajā Aļaskas teritorijā – pāri par 150 000 000 kvadrātkilometru – 1867. gadā mita 2500 krievu (tirgoņi, militārpersonas, daži pareizticīgie garīdznieki) un ap 60 tūkstošiem “iedzimto” – indiāņi un eskimosi.
Aļasku “atklāja” 1732. gadā krievu ekspedīcija M. Gvozdeva un I. Fjodorova vadībā. Šo Krievijas koloniju Ziemeļamerikas kontinenta skarbajā ziemeļrietumu smailē apsaimniekoja “krievu-amerikāņu kompānija”, kamēr plašās teritorijas austrumos apsaimniekoja “Hudson Bay Company” Lielbritānijas monarhijas uzdevumā.
Krievijas kolonija impērijas tālākajā nostūrī deva metropolei savu vienīgo bagātību – kažokādas, ko piegādāja “iedzimtie”, taču to daudzums sāka sarukt, un šī neviesmīlīgā milzu “blāķa” turpmāka uzturēšana Pēterburgai kļuva neizdevīga. Pa to laiku Vašingtonā pamodās interese par Aļasku, jo ASV vēlējās šajā pussalā nostiprināties, apturot turpmāko Britu impērijas ekspansiju Klusā okeāna virzienā.
Vārdu sakot, 1867. gadā ASV nopirka no Krievijas impērijas Aļaskas pussalu par 7,2 miljoniem dolāru zeltā, kas pēc mūsdienu kursa atbilstu 108 miljoniem. 1867. gada 18. oktobrī šīs krievu kolonijas “galvaspilsētā” Novoarhangeļskā (tagadējā Sitkā) Aļaska tika svinīgi nodota Savienotajām Valstīm. Un kopš 1917. gada 18. oktobris ASV tiek atzīmēts kā Aļaskas diena.
Par Aļasku saņemtā nauda lieti noderēja Krievijas impērijai: par šo naudu ārzemēs tika iepirktas ierīces Kurskas–Kijevas, Maskavas–Rjazaņas un citu dzelzceļa līniju būvei. Tajos laikos dzelzceļi bija vitāli svarīga infrastruktūra ne tikai Krievijai vien.
Un tagad šī darījuma 150. gadskārtā Maskavā nākusi klajā Ivana Mironova grāmata ar patiešām kliedzošu nosaukumu “Aļaska – nodotā un pārdotā”. Apakšvirsraksts paskaidro: “Galma sazvērestības vēsture”. Mūsdienu Putina Krievijā jau pieņemts vienmēr un visur saskatīt sazvērestības, nodevējus, ārvalstu aģentus u. tml.
Taču šoreiz interesanta ir ne tik daudz pati grāmata, cik tās priekšvārds, ko sarakstījusi visai odioza persona – Krievijas Federācijas premjerministra vietnieks Dmitrijs Rogozins – zvērināts impērists, žultains Baltijas nīdējs, kurš Kremļa varas struktūrā ir atbildīgs par bruņošanos un kara rūpniecību. Viņaprāt, šo “skandalozo darījumu” pēdējos gadu desmitos izskaistinājuši pašmāju vēsturnieki, kas barojas no rietumvalstu fondiem un aizgūtnēm slavinājuši Aleksandra II liberālo valdīšanu. “To var saprast,” raksta Rogozins, “jo objektīvi apgaismot Krievijas atteikšanos no saviem koloniālajiem īpašumiem – tas nozīmētu pa jaunam skatīties uz mūsu diplomātiju Gorbačova un Jeļcina laikmetā, kuri izšķērdēja pa gabaliem padomju Impēriju” (ar lielo burtu. – F. G.).
Rogozins turpina: “Krievu Amerikas zaudēšanu Ivans Mironovs pratis iekļaut vēsturisko notikumu dinamikā līdz pat mūsdienām, parādot, ka viens kļūmīgs solis ārpolitikā var izprovocēt dižās lielvalsts zaudējumu un sakāvju gadsimtu ilgo ķēdi. Autors (..) konsekventi aizstāv Krievijas vēsturiskās un juridiskās tiesības uz zaudēto koloniju – Aļaskas un Aleutu salu atgūšanu, kur pirms 150 gadiem plīvoja krievu (!) karogs.”
Var, var saprast, cik izmisīgi sašutis ir Rogozins, raudzīdamies uz ASV 50. pavalsti Aļasku 2017. gadā.
