Juris Lorencs: Dzimst kaut kas līdzīgs “9.maija reliģijai” 84
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nupat nosvinējām 4. maiju, Latvijas atjaunošanas trīsdesmit pirmo gadskārtu. Tā nu iznācis, ka Latvijai ir veselas divas dzimšanas dienas – 18. novembris un 4. maijs. Interesanti, ka dažas valstis iztiek bez dzimšanas dienas.
Piemēram, modernā Krievija. Savulaik cara impērijas lielākie valsts svētki bija 6. maijs, Nikolaja II dzimšanas diena, un 20. oktobris – viņa kronēšanas diena. Tomēr valdnieki nāk un iet, viņu dzimšanas un kronēšanas dienas mainās, līdz izzūd pavisam.
Šajās dienās internetā uzdūros interesantai fotogrāfijai. 1903. gada 22. augusts, Krievijas imperators Nikolajs II atstāj iesvētīto Jūras katedrāli Liepājas Karostā.
Viņam blakus priesteri greznos tērpos, dievnama priekšā jauniešu godasardze, turpat vietējā garnizona karavīri. Attēls no citas pasaules un cita laikmeta, kurā dzīvoja Rūdolfa Blaumaņa varoņi.
Patiesībā tas nemaz nebija tik sen, mani vectēvi tolaik bija desmit un piecpadsmit gadus veci puikas. Imperatoru aizslaucīja un vēlāk noslepkavoja Februāra un Oktobra revolūcijas. Padomju Krievija par savu dibināšanas dienu uzskatīja 7. novembri, Oktobra revolūcijas gadadienu (pēc vecā stila tā notika 25. oktobrī).
Savukārt jaunajai Krievijai galvenie valsts svētki ir Krievijas diena, 12. jūnijs. Šajā dienā 1990. gadā Krievijas Augstākā padome pieņēma deklarāciju par republikas suverenitāti, kaut ko līdzīgu mūsu 4. maija deklarācijai. Tomēr šī diena Krievijā nav “iegājusies”. To nepieņem tauta, vismaz tie, kuri ilgojas pēc “padomju laikiem”.
Šī diena nav vajadzīga Kremļa varai, kas sapņo par impērijas atjaunošanu. Te arī meklējams viens no skaidrojumiem, kāpēc modernā Krievija par saviem lielākajiem svētkiem uzskata 9. maiju jeb, kā viņi paši saka, uzvaras dienu.
Apsveikumā, ko prezidents Putins šogad nosūtīja kara veterāniem, cita starpā teikts: “Paies gadi, aizies desmitgades, bet 9. maijs mūsu valstī būs un paliks paši lielākie, paši svētākie svētki.”
Bet valsts nevar iztikt ar svētkiem vien, tai vajadzīga ideja. Krievijas impērijas ideoloģija bija izteikta principā “patvaldība, pareizticība, tautiskums”.
Padomju laikā to aizstāja boļševiku sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”, ideja par nenovēršamo vispasaules revolūciju un gaišo komunisma nākotni.
Tomēr revolūcija kavējās, komunisms bija tikpat nesasniedzams kā horizonts, un šī ideoloģija pamazām izplēnēja. Tagad Krievijā dzimst kaut kas līdzīgs “9. maija reliģijai”.
Par to jau pavisam atklāti runā, piemēram, krievu nacionālistu ideologs Aleksandrs Prohanovs, kurš pat formulējis saukli “Viena tauta, viens liktenis, viena Uzvara”, turklāt Uzvara ar lielo burtu.
Tas viss mazliet atgādina vācu nacistu mantru “Ein Reich, ein Volk, ein Führer” jeb “Viena valsts, viena tauta, viens vadonis”.
Tā veidojas dīvains substrāts, barotne, kurā jau pamanāmi neprātīgu un bīstamu ideju asni. Bīstami pašai Krievijai, bīstami pasaulei. Piemēram, tā sauktais “pareizticīgais staļinisms”.
To sludina cilvēki, kuri gaida atnākam “piekto Staļinu”, nākamo Krievijas “pestītāju” un “glābēju” – pēc Vladimira Kristītāja, Ivana Bargā, Pētera Pirmā un paša Josifa Staļina. Tas, ka tieši Staļins 1931. gadā uzspridzināja vienu no lielākajiem pareizticības svētumiem, Kristus Glābēja katedrāli Maskavā, viņus netraucē.
Šai pagaidām marginālajai parādībai jau pievērsuši uzmanību reliģiju pētnieki, kuri tajā saskata izteiktu “postmodernā” laikmeta parādību.
Nekas nav noteikts, viss ir izplūdis un amorfs – idejas, vērtības, pat reliģija. Savdabīgs pagānisms, kuram nav nekā kopīga ar kristietību, vien pasniegts pareizticības iepakojumā. Jācer, ka to redz un saprot arī Krievijas garīgie līderi.
