– Lai gan teicāt, ka personiski nevarat žēloties par Krievijas situācijas radītiem sarežģījumiem, taču zināms, ka baznīcas aprindās sašutumu bija izraisījis arī jūsu uzvedums “Ideāls vīrs. Komēdija”, kur jūs esot smējies par garīdzniecību tā, ka Čehova Maskavas Dailes teātra (MHAT) priekšā nolikta cūkas galva. 2
– Jā, šādi “pagodināts” tiku gan pirms gada, gan arī nupat. Es tādas izdarības uztveru absolūti mierīgi. Pirmkārt, ļaužu vidū vienmēr bijis noteikts procents fanātiķu, noteikts procents idiotu un arī slimo. Vienīgais, ko šie akcijas sarīkotāji vēlas, ir spožāks PR, bet mani komentāri viņiem to tikai vairotu, tādēļ nekādā dialogā ar garā vājajiem neielaižos. Kādēļ lai es sevi tam tērētu? Man šādi izgājieni ir vienaldzīgi.
– Pēc “Borisa Godunova” iestudējuma Maskavas teātrī “Ļenkom” kritiķis Aleksejs Kiseļevs rakstīja, ka nekad neesot redzējis neko drūmāku. Pēc “Stavangeras” viesošanās Rīgā Jānis Siliņš, tobrīd Kultūras akadēmijas rektors, teica, ka Liepājas teātri viņš vēl labprāt kādreiz redzētu uz šīs skatuves, ja vien viņi iestudētu kādu izrādi, kura “nebūtu tik melna”. Tāpat kā “Stavangera”, arī jaunais iestudējums tajā skarto tēmu dēļ pēc teātra ieteikuma nav apmeklējams par 16 gadiem jaunākiem skatītājiem. Jūs arī pats neesat kautrējies teikt, ka teātrim cilvēki jāsāpina. Kādēļ?
– Ne jau vienmēr. Arī mans teātris ir dažāds. Taču neslēpšu, ka mans mērķis ir panākt, lai redzētais uz skatuves cilvēkiem liktu strādāt sirdij un smadzenēm, kas, jā, man šķiet pat svarīgāk. Bet izkāpt no komforta zonas mēdz būt nepatīkami. Īsti negribētu piekrist, ka “Stavangera” ir melna vai drūma. Tajā risinātās tēmas mani, piemēram, nedzen depresijā, neko tumšu es nesaskatu cilvēka zemapziņas visdziļāko procesu atklāsmē, es pret to izturos absolūti mierīgi.
– Un kas jūs satrauc?
– Pretenciozitāte un samākslotība.
