– Tomēr interesanti, kādi ir mākslas darbi, kurus apmētā ar šiem dubļiem? 2
– Var apmētāt jebkuru, šīs klišejas izmantot kā ieganstu filmas, grāmatas, gleznas aizliegšanai, draudēt ar finansējuma atņemšanu. Kādam, piemēram, izrāde var šķist pārāk “depresīva”, un, lūk, tai jau piekar birku “dzīves īstenību nomelnojoša”, tātad, lūk, antikrieviska un antivalstiska. Tādu piemēru varētu minēt ļoti daudz. Ļoti prasts gājiens, izmantots arī citos laikos, atceramies taču padomju gadus ar nevēlamo klišeju “pretpadomju”. Atkal tiek laisti darbā vienkārši un pārbaudīti paņēmieni kā Padomju Savienībā, tā dažās citās valstīs, arī dažādos gadsimtos un laikmetos. Par acīmredzamu vistālāk izskanējušo nejēdzību kļuvis gadījums ar Novosibirskas Operas un baleta teātrī iestudēto R. Vāgnera operu “Tanheizers”. Godīgi sakot, manā skatījumā te bija vistiešākā baznīcas un baznīckungu iejaukšanās. (Kā ziņojuši mediji, režisors bruņinieku Henrihu Tanheizeru atveidojis kā kinorežisoru, kurš uzņem kinolenti par Jēzus Kristus dekadentiskajām jaunības dienām. Niknumu izraisījis izrādē izmantots plakāts, kurā Kristus attēlots starp kailas sievietes kājām. Starp citu, Kristu atveidojis Latvijas jaunais tenors Andris Ludvigs, bet iestudējuma diriģents un muzikālais vadītājs ir līdzšinējais Novosibirskas Operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Ainārs Rubiķis, kurš izvēlējies arī sašutumu izraisījušā uzveduma režisoru. – V. K.) Kad valsts nespēj izturēt baznīcas spiedienu, notiek dīvainas lietas. Nekāda oficiāla valstiska aizlieguma operu izrādīt nav, kultūras ministrs atlaida teātra direktoru, vietā ielika citu, kurš izņēma izrādi no repertuāra. Tas patiešām ir savādi. Tiesa attaisnoja teātra radošo komandu, bet valsts Kultūras ministrijas personā padevās baznīcai, kuras ietekme Krievijā kļūst arvien spēcīgāka. Ir ļoti skumji, ka komunistiskās ideoloģijas vietā stājusies reliģiozitāte.
– Jums var iebilst – kas slikts ticībā?
