– Latvijā 80. gados bija dziesmotā revolūcija, Baltijas ceļš, barikādes un manifestācijas. Jūs tad dzīvojāt Ukrainā un studējāt. Vai tolaik pie jums studenti devās manifestācijās? 4
– 1991. gadā Kijevā uz ielām izgāja ap 500 cilvēku. Ukraina neatkarību saņēma kā dāvanu. Protams, padomju laikos bija disidenti un cilvēki, kuri sēdēja lēģeros. Nebija tādas visaptverošas neatkarības kustības. Par Baltijas valstīm bija skaidrs, tāpat par Gruziju, ka tās situācija neapmierina. Tomēr tas, kas notika, bija nepietiekami, lai salauztu varu. Par 1991. gadu ir daudz jautājumu, uz kuriem nav atbildžu. Toreizējais PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze uzstājās Vissavienības sanāksmē un paziņoja, ka valstī briest apvērsums, un atkāpās no amata. Kā, to zinot, Mihails Gorbačovs varēja aizbraukt uz Forosu, ja vara bija jānotur? Kāpēc PSRS sākās protestu kustība? Kāpēc PSRS sāka drukāt Solžeņicina un Pasternaka grāmatas – tā pēkšņi ne no kā? Kāpēc toreizējā vara pati savām rokām izraka sev kapu? Runa pat nav par ekonomiku. Trūka ēdiena, dzīvojām uz pārtikas kartītēm, bet PSRS nebija neapmierinātības. Cilvēki neprotestēja. Tolaik strādāju kibernētikas institūtā Kijevā un man nebija domas par to, ka varētu doties gāzt varu. PSRS izjukšana bija zibens spēriens skaidrā dienas laikā.
– Kā šis zibens spēriens mainīja jūsu dzīvi?
– Toreiz sapratu, ka varu nodarboties ar kino un nebūt klauns uz šīs skatuves. Pamēģināju – sanāca. Esmu apmierināts. Daru to, kas man patīk.
