– Kā, jūsu skatījumā, noritēja Maidana dzīve un kā tas funkcionēja? 4
– Kad sāku filmēt notikumus Maidanā, pie manis pienāca klāt ap 60 gadus vecs vīrietis un interesējās, ko daru. Izskaidroju un pajautāju, kas viņš ir. Izrādījās, ka vīrietis pēc profesijas ir dozimetrists un vada Maidana radioaktīvās drošības dienestu. Viņš man skaidroja, ka aktīvisti šādu dienestu no brīvprātīgajiem izveidojuši, jo vara centusies izplatīt baumas, ka Maidanā cilvēki slimo ar tuberkulozi, turklāt viņš pieļāva, ka toreizējā vara Maidanā centīsies nogādāt kādu radioaktīvu vielu, lai radītu provokāciju. Tādēļ Maidans veidoja šādu dienestu, lai mērītu radioaktivitāti. No vienas puses, daudzas lietas Maidanā izšķīra brīvprātības princips un pašorganizācija, taču man ir pamats domāt, ka tur darbojās savstarpēji centieni. Bez naudas Maidanā nevarēja iztikt, kāds aktivitātes finansēja, jo bija cilvēki, kas vēlējās palīdzēt protesta kustībai.
– Kremlis apgalvo, ka ārzemnieki esot finansējuši Maidanu…
– Man ir grūti izteikt spriedumus, taču ir skaidrs – lai uzturētu Maidanu, telšu pilsētiņu, pabarotu cilvēkus, bija vajadzīga nauda. Starp Maidana atbalstītājiem bija arī turīgi cilvēki. Pašreizējais Ukrainas prezidents nav nabadzīgs cilvēks, un nedomāju, ka atbalstam būtu vajadzējis lielus līdzekļus. Tomēr nav vērts runāt par naudu, bet gan par cilvēkiem. Kremlis savos apgalvojumos laikam izsakās par sevi, ja izskan pieņēmumi par finansējumu no ārzemēm. Bija arī antimaidana kustība, un par to ir skaidri zināms, ka tā pamatā bija nauda – cilvēkiem maksāja, un viņi brauca uz protestiem, tomēr viņu nebija tik daudz. Tas parādīja, ka par naudu rezultātu nevar nopirkt.
– Maidans lika atcerēties 1991. gada barikādes Rīgā, kuru dalībnieki aizsargāja no padomju varas stratēģiski svarīgus objektus – viņiem domubiedri piegādāja sviestmaizes un tēju. Vai mēs šeit varam vilkt paralēles?
– Jā, līdzības pastāv, taču ar Ukrainas kolorītu. Ēdiens ir viens no ukraiņu dzīves svarīgākajiem elementiem – tas ir kults Ukrainā. Maidanā visa dzīve grozījās ap virtuvi un skatuvi, nevaru iedomāties, kur citur tā būtu. Man ir uzņemti materiāli, kur cilvēki no rīta svinīgi tīra lielos katlus, sāk vārīt ūdeni un pievienot sastāvdaļas, lai gatavotu tradicionālos kazaku ēdienus. Līdz 20. decembrim, kad varas iestādes sāka vērst agresiju pret Maidana aktīvistiem, notiekošais Neatkarības laukumā bija grotesks karnevāls, kurš bez apstājas ilga visu diennakti. Tā bija arī sava veida izglītības iestāde, jo cilvēki uz skatuves stāstīja, kas ir sabiedriskais īpašums, kādas tiesības viņiem pienākas pēc Ukrainas konstitūcijas. Cilvēki informēja arī par Krievijas un Ukrainas attiecību vēsturi, arī par to, kas bija golodomors. Blakus Maidanam atrodas Kijevas Mohila akadēmija – tās pasniedzēji nāca uz Maidanu un lasīja publiskas lekcijas par brīvu. Bija arī iespējas cilvēkiem gleznot. Uz skatuves tika izdziedātas visas ukraiņu dziesmas. Ik pēc četrām stundām bija lūgšanas, kuras vadīja dažādu konfesiju garīdznieki, izņemot Krievijas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Baznīcas loma Maidanā ir novērtēta par zemu. Filmā ir brīdis, kad garīdznieks stāsta cilvēkiem par esošā brīža jēgu un to, kas jādara varai. Būtiski, ka viņš runā par grēku nožēlu. Viņš stāstīja, ka cilvēki līdz Maidanam dzīvojuši nepareizi, bet tie, kas ir atnākuši uz Maidanu, ir nožēlojuši grēkus un atteikušies no nepareizās dzīves. Tie ir ļoti viedi vārdi. Reliģija palīdz saprast lietas un funkcionē kā vertikāls serdenis, kas tur dzīvi.
