Krievija grib pārņemt Ziemeļpolu 7
Šā gada augustā Krievija atkārtoti iesniegusi pieprasījumu ANO par tās kontinentālā šelfa robežas paplašināšanu Arktikā. Klimata izmaiņu dēļ, kas veicina ledāju kušanu Arktikā, palielinās izredzes piekļūt vietām, kas slēpj milzu naftas un gāzes rezerves. Pretenzijas uz šo teritoriju izteikušas arī citas Arktikas reģiona valstis.
Krievija pretendē uz 1,2 miljonu kvadrātkilometru lielu teritoriju Ziemeļu Ledus okeānā. Pirmo pieteikumu kontinentālā šelfa robežu paplašināšanai Ziemeļu Ledus okeānā un Ohotskas jūrā Krievija iesniedza jau 2001. gadā. Toreiz ANO Kontinentālā šelfa robežu komisija tās iesniegtos zinātniskos pierādījumus” neuzskatīja par pietiekamiem. Taču tas netraucēja Krievijai uzskatīt Arktiku par savu ietekmes zonu. 2007. gadā krievu polārpētnieks Arturs Čilingarovs novietoja Krievijas karogu Ziemeļu Ledus okeāna gultnē, bet pēdējos gados Krievija pastiprina militāro klātbūtni šajā reģionā, atzīmē vācu raidsabiedrība “DW”.
Milzīgi dabas resursi
Pēc zinātnieku domām, Arktikā ir milzīgas ogļūdeņražu atradnes. Ģeologi uzskata, ka Ziemeļu Ledus okeāna gultnē atrodas aptuveni 30% no neatklātās dabasgāzes un 13% no naftas rezervēm. Vācijas Ārpolitikas centra eksperts Kristians Viperfjurts ir pārliecināts, ka Krievija cenšas nodrošināt sev piekļuvi šiem resursiem: “Neizpētītās naftas un gāzes rezerves Arktikā var būt daudzus miljardus eiro vērtas.” Arī zviedru laikraksta “Dagens Nyheter” komentētājs Šeibs Perlenbergs uzskata: ja ANO apstiprinās šo pieprasījumu, Krievija iegūs plašu teritoriju, kas samērojama ar Vācijas un Francijas teritorijām, kopā ņemot. “Tās iegūšana Krievijai nozīmē vairāk nekā Krima – tajā ir vieni vienīgi izdevumi, bet nafta, gāze, minerāli un zvejniecība – nes peļņu.”
Piemērota militāro spēku demonstrācijai
Pēc ekspertu domām, tuvāko gadu desmitu laikā derīgo izrakteņu ieguve šajā reģionā ir nereāla. Vācijas Aizsardzības ministrijas padomnieks Arktikas jautājumos Golo Barčs intervijā “DW” atzīmēja, ka ogļūdeņraža atradņu izstrāde tikai daļēji izskaidro Krievijas prasību ārējās kontinentālā šelfa robežas Arktikā paplašināšanai. Pēc eksperta vārdiem, patiešām ienesīgas gāzes atradnes atrodas Karas un Barenca jūru kontinentālo šelfu robežās, kas jau tā neapšaubāmi pieder Krievijai. “Ģeogrāfiskais Ziemeļpola rajons ir nabadzīgs ar ogļūdeņražiem, tāpēc vairāk uztverams kā prestiža objekts,” atzīmēja Barčs. Pēdējo gadu laikā Maskava ir palielinājusi savu militāro klātbūtni šajā reģionā, lai gan ziemeļu virzienā šobrīd Krieviju nekas neapdraud. Pirmā speciālā kājnieku brigāde, kuras sastāvā varētu būt aptuveni 3000 karavīru, tika izveidota šā gada sākumā. Otrā tiks izveidota 2016. gadā. Ir atjaunots pamestais, savulaik Padomju Savienībai piederošais lidlauks Novosibirskas salās, kā arī atjaunots lidlauks Novaja Zemļa salu arhipelāgā. Krievijas Tālo Ziemeļu aviācija arvien biežāk parādās citu arktiskā reģiona valstu robežu tuvumā, izraisot asu reakciju. Norvēģija pierobežā ir pastiprinājusi savus militāros spēkus, bažījoties par Krievijas Arktikas iekarošanas plāniem. Savukārt uz Ziemeļu Ledus okeāna salām Krievija izvieto modernas pretgaisa aizsardzības ierīces un iznīcinātājus. “Arktika ir labi piemērota ārpolitikas un militāro spēku demonstrācijai, jo īpaši pašreizējā starptautiskajā situācijā”, uzskata eksperts. Arī militārais analītiķis Aleksandrs Golcs Dānijas laikrakstā “Information” norāda, ka “Putins tiecas uz vienas no pasaules pamestākajām daļām militarizāciju”.
Eksperti uzskata, ka nākotnē viens no krievu militāristu uzdevumiem būs drošas kuģošanas nodrošināšana pa Ziemeļu okeāna īsāko jūras ceļu starp Āziju un Eiropu. Jau šobrīd daudzi zinātnieki uzskata, ka pēc dažiem gadu desmitiem Arktikas ledāji saruks un ļaus kuģiem vasaras periodā eierobežoti kuģot gar Krievijas krastiem. Tas saīsinātu maršrutu par 7000 km.
Uz teritorijām pretendē arī citas valstis
Uz arktiskajām teritorijām pretendē arī citas valstis – Dānija, Norvēģija, Kanāda un ASV. Jau 2009. gadā ANO Kontinentālā šelfa robežu komisija pieņēma Norvēģijas pieteikumu. 2014. gadā pieteikumu iesniedza Dānija. Dānijas zinātnieki ir pārliecināti, ka Lomonosova grēda un līdz ar to arī Ziemeļpols attiecināmi uz Grenlandes kontinentālo šelfu, kas pieder Dānijai. Krievijas jaunais pieprasījums Dānijai nav bijis pārsteigums. Tās ārlietu ministrs Kristians Jensens paziņojis: “Tas nav nekas neparasts, ka valstis iesniedz pieprasījumu par vienām un tām pašām teritorijām,” viņš citēts laikrakstā “Politiken”. Vienlaikus tiek uzsvērts, ka sarunas par jaunajām teritorijām ilgs vismaz desmit piecpadsmit gadus, kā piemēru minot Norvēģijas un Krievijas domstarpības par robežu Barenca jūrā, kas tika atrisinātas tikai 2010. gadā.
Neskatoties uz Arktikas reģiona valstu interešu krustošanos, 2008. gadā visas Arktikas reģiona valstis oficiāli apstiprināja apņemšanos ievērot ANO Konvenciju par Jūras likumu, kas reglamentē sadalījumu okeāna telpā. ANO komisijai būs nepieciešami vismaz desmit gadi, lai izskatītu pieteikumus. Tiek uzskatīts, ka daļa Krievijas pieteikuma tiks pieņemta, tomēr tas, kurš iegūs Ziemeļpolu, nav skaidrs.
