Mihaēls Gālers: Krievija grib atjaunot impēriju 12
Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Mihaēls Gālers savā kabinetā Strasbūrā mani sagaida, sveicinot ar “Labdien!” latviešu valodā. Intervijā deputāts atceras laikus, kad viņš Vācijas ārlietu dienestā bijis atbildīgs par Baltijas valstīm, vērtē to pienesumu Eiropas Savienībai, kā arī komentē Krievijas vēršanos pret Lietuvu un spiediena izdarīšanu uz Austrumu partnerības valstīm.
– Kā jūs vērtējat atmodas laikus Baltijā – kā šeit esošās brīvības vēsmas tolaik ietekmēja notikumus citur?
– Toreiz kā politiski ieinteresēts cilvēks sekoju līdzi notikumiem no Rietumvācijas. Ja PSRS prezidents Mihails Gorbačovs toreiz tiktu ņemts vērā nopietni, līdz PSRS sabrukumam lieta nenonāktu. Viņš vēlējās ekonomisku liberalizāciju un reformas PSRS, taču Baltijā bija spēcīgas pašnoteikšanās vēsmas. Gorbačova nākšana pie varas tika saistīta arī ar Vācijas atkalapvienošanās sapni. Toreiz mums brīnumaini paveicās, jo pārmaiņu procesi PSRS noritēja lielākoties mierīgā gaisotnē, kaut Baltijas valstīs bija arī daži cilvēku upuri. Tas ir brīnišķīgs stāsts, un dažreiz vēsture ir taisnīga.
– Vācijas Ārlietu ministrijā 90. gadu sākumā jūs bijāt atbildīgais par Baltijas valstīm. Kā atceraties tā laika notikumu attīstību?
– 1992. gadā pirmoreiz biju Latvijā un Lietuvā, bet 1993. gadā – Igaunijā, vēlāk vairākas reizes apmeklēju Baltijas valstis. Bija jārūpējas, lai Baltijas virzība uz ES un NATO netiktu pārtraukta. Virzība uz ES noritēja labi, bet ceļš uz NATO bija lēnāks, jo vispirms tika uzņemtas Polija, Slovākija, Čehija un Ungārija. Mūsu valsts īstenoja dažādas pārmaiņu programmas Baltijas valstīs, lai stiprinātu valsts pārvaldi un ekonomikas struktūru. Mums bija svarīgi, ka pirmie vēstnieki Baltijā ir ar baltiešu saknēm, un viņi arī aizstāvēja Baltijas valstu intereses.
– Latvijā joprojām ir nepilsoņi, kuri nevēlas mācīties latviešu valodu. Daži nevēlas kārtot eksāmenus, lai naturalizētos, bet pieņem Krievijas pilsoņa pasi…
– Dažreiz tas notiek pragmatisku iemeslu dēļ – ja ir Krievijas pilsonība, vairs nav nepieciešama vīza braucienam uz Krieviju. Brīvā valstī neko nevar uzspiest. Kas negrib būt par Latvijas pilsoni, tas nav jāspiež, bet viņam jāsaprot, ka, neprotot valodu, nevarēs ieņemt dažādus amatus, piemēram, tādus, kuros jāievēro stingras drošības prasības.
– Kādu pienesumu ES ir devušas Baltijas valstis?
Tās ir trīs atšķirīgas valstis. Manā skatījumā Baltijas valstis rāda piemēru citām pārmaiņu valstīm. 2008. gadā mūs visus skāra globālā finanšu krīze, Latviju tā ietekmēja ļoti smagi, bija vairāk nekā 20 procentu IKP kritums, un cilvēkiem Latvijā klājās patiešām sūri. Tas ir fenomenāli, kā mazā Latvija izgājusi no krīzes un tūlīt kļūs par eirozonas dalībvalsti. Man tā saistās ar bijušo kolēģi Eiropas Parlamentā – tagadējo Latvijas premjeru Valdi Dombrovski (Saruna notika pirms V. Dombrovska atkāpšanās no amata pēc Zolitūdes traģēdijas – Ģ. V.). Viņa skatienā var redzēt patiesumu un godīgumu. Vācijā par šādiem cilvēkiem teic, ka no viņiem var pirkt lietotu automašīnu. Viņi pasaka godīgi, ja automašīnai ir kāds defekts. Ir politiķi, no kuriem es nepirktu lietotu auto. Tas ir labi, ka Latvijas premjeram bija Eiropas Parlamenta pieredze, jo tas bija apliecinājums, ka viņš neies pa greiziem ceļiem.
– Ko eirozonai nozīmē Latvijas pievienošanās?
– Esam priecīgi, ka eirozona aug, kaut arī Latvijas daļa tajā nav liela. Latvieši zina, ka tagad ir lielā kopienā, bez valūtas kursa svārstību riskiem. Zviedrija, Dānija un Lietuva nākotnē arī pievienosies eirozonai. Galvenais ir cenu kontrole, lai cilvēkiem nav sajūtas, ka līdz ar valūtas maiņu kāds mēģinās nopelnīt.
– Kādu lomu ES ārpolitikā spēlē Baltijas valstis?
– Baltijas valstis var labāk analizēt un interpretēt Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas rīcību. Attiecībā uz Viļņas samitu no Krievijas bija vērojama padomiska rīcība – Lietuvas piena produktu neielaišana tirgū un stingrākas pārbaudes uz robežām Lietuvas kravas automašīnām. Krievija pretstatā ES Austrumu partnerības politikai liek Muitas savienību, izdara spiedienu uz šīm valstīm, piemēram, Armēniju, un patur spēkā tā saucamos iesaldētos konfliktus. Man ar nožēlu jāatzīst, ka Krievija grib atjaunot veco impēriju. Uz Baltiju tam gan nav nekāda iespaida, jo esat ES un NATO dalībvalstis.
– Armēnijai bija lielākais progress attiecībā uz sadarbību ar ES, taču tā atteicās no ciešākas sadarbības…
– Tas ir traģiski. Uz Armēnijas prezidentu Seržu Sargsjanu tika izdarīts spiediens. Iespējams, viņi padomāja: “Ja krievi mūs neatbalsta, mēs nevaram paturēt Kalnu Karabahu, jo azerbaidžāņi ir finansiāli spēcīgāki, tādēļ mums vajag Krievijas aizsardzību un mums ir jākož tajā skābajā ābolā.” Manā skatījumā tas ir spiediens, lai Armēnija iekļautos Muitas savienībā.
– Nesen pret Lietuvu tika vērsts informatīvs uzbrukums Pirmajā Baltijas kanālā, kur tika pārraidīta tendencioza, melīga pārraide par 1991. gada 13. janvāra notikumiem Viļņā. Kā vērtējat šādas vēstures falsifikācijas?
– Uzskatu vēstures falsifikācijas par provokācijām. Jūsu pieminētais gadījums izklausās pēc dumja mēģinājuma to darīt. Labākais veids, kā reaģēt uz šādiem raidījumiem, ir atmaskot falsifikāciju – tam būs lielāks efekts, nekā tos aizliedzot. Jāpiedāvā savi pierādījumi un jāizplata tie publiskajā telpā un internetā.
