– “Krievijas sabiedrība cīņu par vesternizāciju un demokratizāciju ir zaudējusi,” nesen intervijā secināja profesors Leons Taivāns. 22
– Šeit liela loma bijusi masu saziņas līdzekļiem, propagandējot Kremļa nostāju. Tagad arī privātie TV kanāli pūš vienā stabulē ar valsts medijiem. Savulaik, piemēram, NTV bija provocējošs, pat diezgan brīvs. Taču tagad to klausīties ir ļoti nepatīkami – absolūti demagoģisks. Dažus žurnālistus pazīstu arī personīgi, un, viņos klausoties, dažreiz ausis sāk svilt. Jo zinu, kādi tie cilvēki ir, ka paši personīgi tā nedomā, bet – tā runā. Un masa, kura skatās, viņiem tic, ņemot vērā, ka Krievijā tikpat kā nav nekādu iespēju iegūt citu informāciju kā tikai savējo TV un klausīties savu radio.
Caur internetu varētu skatīties arī ko citu, bet svešvalodas pārsvarā prot tikai paši jaunākie cilvēki.
Preses brīvības Krievijā nav it nekādas, visa TV pilna ar politiskiem un kriminālajiem jautājumiem, un, kad nerāda politiku, tad piedāvā detektīvfilmas. To saturs – atainot, cik laba ir Krievijas policija. Visas problēmas ir risināmas, un to izdarīs “mūsu policija”.
Šo gadu laikā ļaužu smadzenes ir tā sapresētas, ka tas ir izmainījis viņu attieksmi pret dzīvi un politiku. It kā atgriezušies laiki, kad “mēs virtuvē parunājam par visu, kas sāp, un virtuvē tas arī paliek”. Tāda pagājušā gadsimta 60. gados raksturīga uzvedība, kad skaidri apzinājās – mēs pēc parunāšanas šķiramies, zinot, ka viss paliks aiz šīs virtuves durvīm, zinot, ka nekas nemainīsies un mēs arī neko nevaram mainīt. Nogremdēta vēlme jebko mainīt.
Otra iezīme – atkal ir atgriezusies baiļu sajūta, ka jābaidās no visa kā. Vecais teiciens “ļiš bij ņebilo vojni” (kr. val. – “lai tikai nebūtu kara”) ir atkal atgriezies, cilvēki tā vārdā ir ar mieru visu pieciest, it īpaši pēc Ukrainas notikumiem. Baiļu sajūta ir skārusi arī Krievijā dzīvojošos latviešus.
