Krievija atgriežas pie sliktākajām PSRS tradīcijām 0
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nesen publiski secinājis, ka Maskavā sāktā tā saucamās “Pussy Riot” tiesas prāva liecina par Krievijas atgriešanos pie sliktākajām Padomju Savienības tradīcijām. Mums tomēr vairāk interesētu, kādā veidā tas varētu ietekmēt attiecības ar Krieviju un Rīgas ārpolitiku kopumā.
Šī skaļā lieta, kas ne tuvu nav politiski smagākā vai traģiskākā, gan ir tikai viena no minētās atgriešanās pazīmēm. Uzmanību pievērš ne tik daudz prāva, cik fakts, ka “panku lūgšanas”, būtībā nesankcionētas politiskas demonstrācijas, dalībnieces var tikt ietupinātas cietumā pat uz septiņiem gadiem. Nerunājot par to, ka daži ar prāvu saistīti notikumi, ko pašā Krievijā, iespējams, nepamana vai noklusē, Rietumos liek vilkt nelāgas paralēles. Piemēram, Sanktpēterburgas mākslinieku Pjotru Pavļenski, kurš, protestējot pret šo tiesas procesu, bija aizšuvis sev muti, aizgādāja uz psihiatrisko klīniku. Viņu, protams, atlaida, taču simboliskā līdzība ar PSRS savulaik piekopto disidentu “ārstēšanu” paliek. Politikā simboliem ir liela nozīme, kaut arī šajā gadījumā nemiera cēlāji ir Maskavas un Sanktpēterburgas “samaitātā jaunatne”. Atkal kārtējais pierādījums Rietumu “kaitīgajai ietekmei”… Bet jāšaubās, vai tai ir īpaši pakļauts īsti krieviskais Aleksejs Navaļnijs, pret kuru, kā zināms, arī uzsākta kriminālvajāšana.
Būtība ir tā, ka atgriešanās pie padomju tradīcijām sakrita ar Putina atgriešanos prezidenta amatā, un, kā rezumēts “Le Monde” ievadrakstā, “bijušais KGB pulkvedis mazāk nekā trīs mēnešos lika parlamentam pieņemt veselu sēriju likumu, lai aizbāztu muti opozīcijai”.
Vai Maskavas iekšējā stingrā līnija atspoguļosies Krievijas un Latvijas attiecībās? No Rīgas puses ārpolitiski droši vien nekas nemainīsies. Iekšpolitiski jautājums pirmām kārtām attiecas uz aprindām, kas iemieso, dzejnieka vārdiem, “latvju zīli Kremļa tornī”. Atcerēsimies kaut vai “Saskaņas centra” sadarbības paktu ar “Vienoto Krieviju”, kura bija visu represīvo likumprojektu ierosinātāja Krievijas Valsts domē – par zināmas nevalstisko organizāciju kategorijas pielīdzināšanu “ārvalstu aģentiem”, par neslavas celšanas kriminalizāciju u. c. Protams, “SC” neko līdzīgu nerosinās aiz tā iemesla, ka sadarbības partneri katrs savā valstī īsteno pilnīgi pretēju taktiku: cik “VK” pievelk skrūves Krievijā, tik “SC” cenšas tās Latvijā izļurkāt, ņemot talkā dažādus gadījuma rakstura izpalīgus. Kaut vai tās pašas NVO, kas mūsu kaimiņzemes apstākļos tiktu nesaudzīgi ierindotas pieminēto “aģentu” kategorijā. Skrūvju izļurkāšanas taktikas īstenošanai noteikti vajadzīga arī kāda “latviešu partija”. Vislabāk tāda, kuras saimnieki ir ekonomiski ieinteresējami vai faktiski jau ir tikuši ieinteresēti un daži arī sekmējuši antonoviska tipa biznesa un naudas ienākšanu Latvijā.
Daudzās jomās Krievija ir PSRS mantiniece, kas atpakaļceļu pie padomju tradīcijām atvieglo. Latvija, gluži pretēji, kopš tautas kustības sākuma 80. gadu beigās centusies no uzspiestā LPSR kā PSRS sastāvdaļas mantojuma atbrīvoties. Vispirms jau gluži mentālā ziņā. Tāpēc arī padomju telpas salipināšanā, piešķirot tai kādu jaunu veidolu, smadzeņu skalošanai tiek pievērsta liela uzmanība. Turklāt šis process neaprobežojas ar LPSR izcelsmes “tautiešiem”, bet attiecīgi pielāgotā formā aptver iespējami plašu mērķauditoriju. Ja grib sasniegt vēlamo rezultātu Latvijā, tomēr vairāk vai mazāk jāpiesaista paši latvieši, no kuru prātiem arī jāizravē Rietumu kaitīgā ietekme, lai tajos iedēstītu apziņu par piederību “vienai sestdaļai pasaules sauszemes”. Tam noder gan nolietoti “brendi”, gan nolietotas idejas, kas mūs reizēm aizved atpakaļ pat ne vairs uz Gorbačova atklātības ēras 80. gadu beigām, bet uz vēl attālākiem laikiem, – šajā ziņā lēti tiražētā tēze par Baltijas valstu brīvprātīgu iestāšanos PSRS vien ir ko vērta. Latvijas vēlētāji to un vēl daudz ko citu arī pienācīgi novērtēs.
