Krievija apdedzināja pirkstus. Saruna ar Igaunijas politiķi Hannesu Hanso 3
“Mums ir jāveic savs nelielais ieguldījums,” runājot par bēgļu uzņemšanu, saka Igaunijas parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs, Sociāldemokrātiskās partijas politiķis Hanness Hanso. Vienlaikus viņš atzīst, ka “tas nav problēmas galīgais risinājums”. Pirms ievēlēšanas Igaunijas parlamentā Rīgikogu H. Hanso bijis Kuresāres mērs, strādājis arī par žurnālistu, lielu daļu dzīves pavadījis ārzemēs, bet atgriezies dzimtenē, lai dotu ieguldījumu Igaunijai. Sarunā arī par to, ar ko Igaunija vēlētos izcelties pasaulē un par sarežģītajām attiecībām ar Krieviju.
– Cik daudz bēgļu plāno uzņemt Igaunija, un vai par šo jautājumu sabiedrībā ir karstas debates? Tallinā esot notikusi protesta akcija…
H. Hanso: – Rīgikogu neatbalsta bēgļu kvotu sistēmu, kurā iekļauties sākumā piedāvāja Eiropas Komisija. Sākotnēji Igaunijai piedāvāja uzņemt vairāk nekā 1000 bēgļu, bet tā bija kļūdaina loģika. Ja mēs palūkojamies uz Igaunijas iedzīvotāju skaitu un ekonomikas apjomu ES kontekstā, tad šis skaitlis ir neproporcionāls. Igaunijas politikā bēgļu jautājumu bija sagrābuši konservatīvie spēki un populisti. Tagad esam nolēmuši, ka brīvprātīgi divos gados uzņemsim 200 bēgļu, un tas ir saprātīgs skaitlis un neradīs nacionālu traģēdiju. To mēs nevaram saukt par masu imigrāciju, jo katru gadu Igaunijā iebrauc ap 7000 ārzemnieku. Jāsaprot arī politiskā dimensija, jo pašlaik Eiropā valda spriedzes laiks – notikumi Ukrainas austrumos, Krimā. Mēs kopā ar pārējām ES dalībvalstīm ievērojam sankciju režīmu pret Krieviju. Jāsaprot, ka solidaritāte nav vienvirziena ceļš. Kad mūsu partneriem ir krīze, mums nebūtu jāsaka, ka tā nav mūsu problēma, jo citreiz palīdzību var vajadzēt pašiem. Mums ir jāveic savs nelielais ieguldījums. Nedomāju, ka bēgļu uzņemšana ir problēmas galīgais risinājums, bet tas ir krīzes simptoms. Cilvēki pamet Ziemeļāfriku un Tuvos Austrumus labākas dzīves meklējumos, jo viņu valstīs trūkst iespēju, nodarbinātības un izglītības. Būsim atklāti: kad pie varas Lībijā bija diktators Muamars Kadafi, vismaz bija valdība, ar ko varējām rēķināties. Tagad Lībijai nav valdības, un krimināli grupējumi to izmanto. Tādēļ arī bēgļu skaits pieaugs. Vienatnē šo krīzi atrisināt nav iespējams. ES nesāka bombardēt Lībiju un nepalīdzēja gāzt diktatoru. Vai ES ir spējīga veikt intervenci Sīrijā un Irākā? Domāju, ka ne. Šeit nepieciešama starptautiska atbilde – rietumvalstīm un starptautiskajām organizācijām kopīgi jārisina šī krīze, kas ir ciets rieksts.
Mums jābūt gataviem, ka, iespējams, var pienākt diena, kad mums būs jāuzņem bēgļi no Ukrainas. Par šo jautājumu pašlaik nav diskusiju ES līmenī, bet tas pēkšņi var kļūt aktuāls. Mēs nezinām, kas notiks Ukrainā, taču lūdzam, lai viss atrisinātos pozitīvi.
