– Un pieņemsim – medijos par notikumiem Gruzijā neko nedzirdējušiem cilvēkiem radīsim aplamu priekšstatu par patiesību tajā reģionā… 4
– Mūsu festivāls, kā jau teicu, ir brīvs kino brīvam skatītājam. Bet brīvs skatītājs ir gudrs, izglītots, smalki jūtošs, viņš dažādas nianses garām nepalaidīs. Jūs taču arī uzreiz pamanījāt šo filmas pretrunu ar plašsaziņas līdzekļos lasīto un dzirdēto? Un uzreiz ir interesanti ar autoriem parunāt, pavaicāt – kāpēc jūsu pozīcija ir tāda? Var sākties izvērsta saruna, kas brīvam kino arī jāizraisa. Protams, pastāv arī kino, kuram jūs kā skatītājs neesat vajadzīgs. Jums tikai jāapsēžas vaļā muti, kurā kā ar karotīti ielies galvā jau gatavas idejas, kuru sagremošanai jūsu domāšanas process vispār ir lieks. Tādu kino nevēlos ne redzēt, ne kādam rādīt. Kopā ar skatītāju un filmas autoriem gribam kopā nonākt pie tās patiesības, kuru varbūt līdz saknēm tā arī nekad nevar uzzināt… Kad festivāls notiek Krievijā, tā apspriešana ir ļoti būtiska sastāvdaļa, jo Krievijā cilvēkiem patiesībā nav tribīnes diskusijai. Uz televīziju, piemēram, tiek uzaicināti pieci prokremliski politiķi un pretim viens, nevis spilgts opozīcijas līderis, bet maigs, akurāts cilvēks, kurš tā mazdrusciņ apšauba to piecu viedokli. Un šīs parādes diskusijas vadītājs arī, protams, ir piecu prokremlisko politiķu pusē. Arī sabiedriskās telpās nav vietas īstai atklātai diskusijai, tāpēc šādu tribīni dod mūsu festivāls, kurā pēc filmām diskusijas kādreiz ievelkas līdz pusnaktij. Es būtu ļoti iepriecināts, ja arī Rīgā pēc filmām raisītos aizraujošas diskusijas.
– Viena no astoņām uz Rīgu atvestajām filmām ir jūsu paša veidotā “Ikonoskops”, kas stāsta par televīzijas ietekmi. Taču man radās iespaids, ka tā pārvērtē televīzijas maģisko spēku un līdz galam nenovērtē skatītāja spriešanas spējas. Filmā ir ļoti interesanti secinājumi par reklāmas ietekmi, par to, kā tālvadības pultis mazina programmu kvalitāti, jo viss pulveris jāizšauj raidījuma sākumā, lai skatītājs nepārslēgtu kanālu. Ja drīkst tā mazliet provokatīvi vaicāt – kāpēc jūs tā nemīlat televīziju?
– Televīzijai esmu atdevis zināmu daļu no savas dzīves. Esmu veidojis TV filmas, bijis dokumentālā kino departamenta vadītājs tajā pašā Krievijas televīzijas kanālā, kur patlaban strādā Dmitrijs Kiseļovs, esmu bijis REN TV kanāla ģenerālproducents, tāpēc televīziju pazīstu diezgan labi. Esmu tai daudz atdevis, un tā man savā ziņā ir parādā. Un kā pret parādnieku esmu pret to prasīgāks. Kad prokremliskā televīzijas kanāla RTR līderim bija izdevīgi, viņš par Eiropas naudu veidoja pārraidi “Eiropas pieredze” un stāstīja par Eiropas dzīves jaukumiem, braucot nemitīgos ārzemju komandējumos par Eiropas naudu. Kad nu izdevīgi par brīvu saņemt zemi Krimā un, kā dzirdēts, uzturēt tur pat kaut kādas zirgu fermas, viņš ar dubļiem aplej kā Ukrainu, tā Eiropu. Man liekas savādi, kā tas viss ietilpst viena cilvēka dzīves rāmjos. Bet tā ir tāda sīka pretenzija. Kopīgā pretenzija pret televīziju man ir cita. Tā, kā zināms, ir spēcīgs komunikācijas un auditorijas ietekmēšanas līdzeklis, kas skatītāju var kā izglītot un audzināt, tā pazemot un mazināt viņa izglītības līmeni. Un patlaban televīzija ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā izturas diezgan bezkaunīgi pret skatītāju. Ir atsevišķas valstis ar kvalitatīvu televīziju, par kādu Krievija var tikai sapņot. Tāda ir televīzija Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā. Baidos, ka manas dzīves laikā Krievijā nekad tādu līmeni nesasniegs. Skandināvijā televīzijā ir daudz lielāks apjoms izglītojošām programmām, nopietnāks mūzikas un kinematogrāfijas formāts. Bet Krievijā izstrādātas īpašas tehnoloģijas, lai kaut cik ticami radītu izkropļotu pasaules ainu, rādot pat seriālus. Piemēram, scenārists saņem noteikumu, ka biznesa cilvēks nekādā ziņā nedrīkst būt pozitīvais varonis.
