– Paraksturojiet festivāla filmas, kuras esat izraudzījies Rīgas programmai un kuras, kā apgalvojat, Krievijā izrādīt nebūtu iespējams? 4
– Filmu “Divas dienas Ilovaiskā” saskaņā ar Krievijas Federācijas likumu demonstrēt nedrīkst, jo lente satur dažu dienu laikā uzņemtu hroniku Ukrainas brīvprātīgo armijas bataljona Doņeckas – Luhanskas apgabalu frontēs un tās varoņu vidū ir cilvēki no Krievijas Federācijas aizliegtā “labējā spārna”. Dažu organizāciju pieminēšana vien aizliegta ar likumu. Nav pat svarīgi, ko šie cilvēki filmā saka. Es ļoti ceru, ka, piemēram, filmu “Doņeckas lidosta” tomēr izdosies parādīt Krievijā, vismaz televīzijas kanālā “Dožģ”, taču arī šajā filmā tiek dots vārds cilvēkiem, kuri karo pret tā dēvēto Doņeckas tautas republikas armiju, un, patiesību sakot, arī tas ir pašreizējās Krievijas likumu, kā arī dažādu rakstītu un nerakstītu noteikumu pārkāpums. Filma “Ļaujiet man vienkārši būt” stāsta par netradicionālas orientācijas cilvēkiem. Viņi lentē netiek kritizēti, un līdz ar to filma var tikt interpretēta kā netradicionālo seksuālo attiecību propaganda. “Apžilbinātie” ir ļoti analītiska iedziļināšanās narkomānu ģimenes attiecībās, no narkotikām atkarīgo situācijā un problēmās, un atkal var tikt interpretēta kā narkomānijas propaganda. Filmas autori man lūdza nerādīt šo filmu Krievijā, jo tās varoņi dzīvo Sanktpēterburgā, un filmas veidotāji baidās par viņu likteni. Turklāt Krievijā ir likums, kas aizliedz tādu filmu publisku demonstrāciju, kas satur necenzētu leksiku. Bet, ja runājam par dokumentālo kino, kurš stāsta par reālo dzīvi Krievijā, pat ja uzņemtu īstu kinofilmu par Krievijas parlamentu vai prezidenta Putina administrāciju, un es ļoti labi zinu, ko runāju, neiztikt bez lamām, kas ir neatņemama šo institūciju ikdienas leksikas sastāvdaļa. Interesanta ir situācija, kurā poļu filmas “Domino efekts” autori nez kādēļ pārdzīvo par Abhāzijas varoņa likteni…
– Labi, ka ieminējāties arī par šo filmu. Jā, tā patiesi ir saistošs stāsts par Abhāzijas sporta ministra mīlestību pret krievieti, viņa sievu gaidībās un grūtībām iekļauties Abhāzijas vidē, cilvēkos, taču, to noskatoties, jutos nepatīkami pārsteigta. Filmas varonis gan piemin, ka Abhāzija turas “uz krievu rubļa”, ka tur ir tikai 100 000 abhāziešu… Vienā epizodē gide ekskursantiem stāsta aizpagājušo gadsimtu vēstures faktus, kad Abhāzijai pāri gājušas Osmaņu impērijas un turku ordas, bet ne ar mirkli nepiemin, ka vēl pavisam nesen šī teritorija bija Gruzijas sastāvdaļa, kura ar Krievijas palīdzību Gruzijai tika atņemta. Bet filmas varonis Abhāzijas sporta ministrs pārdzīvo, ka, lūk, pasaule neatzīst viņa zemes neatkarību… Ja nezinātu jūsu festivāla kontekstu, liktos, ka uz ekrāna ir “prokremliska” propaganda.
– Interesanti, ka šī ir poļu – vācu kopražojumu filma, autori ir poļi, tās ražošanā nav ne kapeikas Krievijas naudas.
– Nez vai mūslaiku pasaulē tas ir šķērslis īstenot izvēlētās propagandas mērķus.
– Negribu izvairīties no atbildes, taču “Artdocfest” festivālā Maskavā un Sankpēterburgā dažādās programmās rādām apmēram 120 filmu, un es iekļauju arī tā dēvētās “patriotiskās, proputiniskās” filmas ar vienu nosacījumu – lai tās, kā šajā gadījumā “Domino efekts”, būtu talantīgas. Ja lentes būs talantīgas, es tās parādīšu festivālā. Bet paradokss slēpjas apstāklī, ka, līdzko sākas patriotiskie apdziedājumi, lielākoties tūdaļ beidzas īsts kino. Šīs lietas kaut kā nav iespējams savienot. Kāpēc? Tas ir izpētes un lielākas diskusijas vērts, uz kuru arī mēģināsim rast atbildi festivāla laikā. Mēs gribam parādīt dažādu uzskatu, pozīciju, skatupunktu, taču talantīgu kino.
