Krievijā publicēti 2010. gada tautskaites dati. Tie rāda, ka krievi arvien ir apmēram četras piektdaļas valsts iedzīvotāju, taču plaisa starp krievu un nekrievu reģioniem aug augumā – krievu reģionos to īpatsvars šajā gadsimtā audzis pārtautošanas dēļ, bet nekrievu reģionu pamattautas pamazām atgūstas no kolonizācijas. Tas norāda uz iespējamu federācijas iršanu nākotnē.


Pretējas tendences

Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos

Lasīt citas ziņas

Valsts mērogā krievu īpatsvars pirmo reizi pa ilgiem gadiem šķiet par kripatu palielinājies (sk. 1. tabulu).

Krievu īpatsvara pārmaiņas Krievijā, 1959. – 2010. g.

Rosinās valdību atļaut LVRTC uzņemties 63,2 miljonu eiro saistības tehnoloģiskās infrastruktūras būvniecībai uz robežas ar Krieviju

Ceļi būs slideni! Šodien saule mīsies ar mākoņiem un vietām snigs

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

Te jāpiebilst, ka kopš PSRS sabrukšanas strauji audzis cilvēku skaits, kas nenorāda savu tautību: 1989. gadā tādu Krievijā bija 0,01% iedzīvotāju, 2002. gadā – 1,01%, bet 2010. gadā – jau 3,94%. Tāpēc kaimiņvalsts statistiķi sākuši rēķināt tautību īpatsvaru ne vairs no visiem iedzīvotājiem, bet no tiem, kuru tautība ir zināma.

Atsevišķs šeit neiztirzāts jautājums – cik var ticēt statistikai valstī, ko tur aizdomās par vēlēšanu datu viltošanu. Tomēr drošāku, ticamāku un pilnīgāku datu nekā tautskaitei nav.

Nošķirot nekrievu (republikas un autonomie apvidi) un krievu reģionus, kļūst redzams, ka patiesībā vērojamas divas pretējas tendences:

1) nekrievu reģionos krievu īpatsvars 2002. – 2010. gadā samazinājies no 39,9% līdz 38,5% lielākas pamattautu dzimstības un krievu izceļošanas dēļ;

2) krievu reģionos tas audzis no 89,6% līdz 90,6%, kam iemesls ir pārtautošanā un uzdošanās par krieviem.

Tas pats redzams, apskatot atsevišķu tautību skaita un īpatsvara pārmaiņas (sk. 2. tabulu).

2. tabula. 
Krievijas tautību pārmaiņas, 2002. – 2010. g.

Krievi turpina pārtautot Eiropas daļas somugrus un slāvus. Visasāk tas redzams attiecībā uz ukraiņiem, kuri astoņu gadu laikā zaudējuši 1/3 jeb miljonu tautiešu, kas tomēr nav nedz nomiruši, nedz aizbraukuši no Krievijas. Daļa tiešām pārtautojusies un pārgājusi krievos, daļa pašreizējās Kremļa politikas apstākļos uzskatījusi par prātīgāku neuzrādīt piederību nekrievu tautai.

Savukārt arvien vairāk kļūst dienvidnieku – čečenu, avāru, dargu u. c. –, kam ievērojami lielāka dzimstība nekā krieviem. Ieceļošana vairo armēņu skaitu, savukārt daudz piesaukto ķīniešu ir tikai 29 tūkstoši jeb 0,02% iedzīvotāju – mazāk nekā 2002. gadā un mazāk nekā, piemēram, leišu. Pat Habarovskas novadā, kur to īpatsvars ir vislielākais, ķīnieši ir vien 0,3% iedzīvotāju. Tiesa, pieskaitot viesstrādniekus, kas nav apmetušies uz pastāvīgu dzīvi Krievijā, un nereģistrētus imigrantus, speciālisti parasti min desmitkārt lielāku skaitli nekā tautskaitē konstatētais. Taču arī tad nav pamata runāt par “dzeltenajām briesmām”.

Latviešu skaits Krievijā strauji samazinās (sk. 3. tabulu), visvairāk pārtautošanās dēļ.

3. tabula. 
Latviešu skaits Krievijā, 1959. – 2010. g.

Vismazāk krievu – Ziemeļkaukāzā un Tivā

Aplūkojot krievu īpatsvaru dažādos reģionos, redzams, ka zemākais tas ir Ziemeļkaukāzā (sk. 1. attēlu). Varētu domāt, ka visniecīgākais tas būs Čečenijā, bet nē, kaimiņos Ingušijā krievu ir vēl mazāk: attiecīgi 1,9% un 0,8%.

Čečenu īpatsvars savā zemē ir 95,3%, tādējādi, tautai saglabājot neatkarības gribu, ilgtermiņā ar varu paturēt Čečeniju federācijas sastāvā neizdosies.

Vēl vairāk, zems krievu īpatsvars norāda, ka Čečenijas piemērs var būt lipīgs ne tikai Ingušijā, bet arī Dagestānā (3,6% krievu), Ziemeļosetijā (20,8%) un Kabardā-Balkārijā (22,5%).

Pagaidām gan republikas pārvalda Kremļa iecelti vietvalži, kas apmaiņā pret neierobežotu paklausību Maskavai bauda neierobežotu vietējo varu.

Pieminēšanas vērta ir Tiva Sibīrijas dienvidos, kur krievu ir 16,3%, bet tuviešu 82,0%. Šī zeme savulaik jau bijusi neatkarīga, turklāt tā ir viena no divām vietām federācijā, kas atļāvusies teritoriālā iedalījuma vienības saukt savas tautas vārdā par kožūniem no Krievijas pārņemto rajonu vietā.

Otrs gals ir vispārkrievotākās republikas – Hakasija un Karēlija. Pirmajā pamattautas ir 12,1%, bet krievu 81,7%; otrajā un mums tuvākajā zemē karēļu palicis vien 7,4%, salīdzinot ar krievu 82,2%. Karēļu pusē gan būtu jāpieskaita 1,4% somu un 0,5% vepsu, taču arī krievu pusē 3,8% baltkrievu un 2% ukraiņu.

Putina Krievija vairākkārt nacionālo jautājumu risinājusi, likvidējot nekrievu autonomos veidojumus. Tā noticis ar Permas komiešiem, evenkiem, dolganiem, Taimiras ņenciem, korjakiem un Ustjordas un Agas burjatiem.

Krievu zemes – krieviskākas, nekrievu – nekrieviskākas

Interesanta aina paveras, uzmetot aci etniskā sastāva pārmaiņām kopš 2002. gada tautskaites, kas notiek trīs procesu ietekmē: dabiskās kustības (dzimšana un miršana), migrācijas un pārtautošanās.

Kopumā krievu dzimstība ir zemāka par nekrievu, bet mirstība novecojušāka vecumsastāva dēļ – augstāka, tādējādi dabiskā kustība darbojas nekrievu labā.

Migrācijā vērojama mērena krievu repatriācija no iepriekš pakļautām zemēm, kā arī vēl mērenāka nekrievu repatriācija uz savu tēviju. Itin stipri, valsts veicināta, notiek pārkrievošana – ko vērta vien prasība nekrievu tautām lietot kirilicu, ja tās vēlas kaut cik oficiālu statusu savai valodai, – “lai nevājinātu federācijas vienotību”!

Reģionu skatījumā (sk. 2. attēlu) pārkrievošanai visvairāk pakļāvušās nepamattautas un vājas pašapziņas tautas. Aktīva kolonizācija turpinās vien Rietumsibīrijā, kur krievus vilina augsta alga naftas un gāzes rūpniecībā, savukārt daudzās nekrievu zemēs notiek klusa dekolonizācija.

Pretējās tendences labi redzamas, salīdzinot divas republikas, kas ir blakus alfabētā, bet ar pilnīgi atšķirīgu demogrāfisko attīstību un stāvokli, – Kalmikiju un Karēliju (sk. 3. attēlu). Kalmikus Staļins 1943. gadā pilnībā izsūtīja uz Centrālāziju un Sibīriju, bet viņu zemi sadalīja apkārtējiem krievu reģioniem un vietvārdus krieviskoja.

1957. gadā kalmikiem tika ļauts atgriezties tēvijā, kur tie atrada mājas, darbu un zemi sabraukušo krievu rokās. Turpmākos gadu desmitos repatriācijas un augstākas dzimstības iespaidā pamattautas īpatsvars pastāvīgi audzis, un izskatās, ka pēc pusotra gadu desmita apsteigs latviešu īpatsvaru Latvijā.

Karēlija smagi cieta Otrajā pasaules karā, laimīgākajiem izdevās evakuēties uz Somiju, citi tika noslepkavoti vai izsūtīti uz austrumiem. Vietā tika iesūtīti desmitiem tūkstošu krievu un baltkrievu.

1956. gadā Karēlijai atņēma savienotās republikas statusu un iekļāva Krievijā, tādējādi vēl vairāk atvieglojot pārkrievošanu. Pamattautu īpatsvars kopš tā laika neatturami krities, un par simbolisku to likteņa kapakmeni var uzskatīt Vepsu pagasta likvidēšanu 2006. gadā.

Tautskaites iznākumos izceļas divi reģioni ar negaidītu etniskā sastāva maiņu – Maskava un Mordvija. Maskavā krievu īpatsvars (neskaitot 5,8% nezināmas tautības iedzīvotāju) 2002. – 2010. g. audzis no 88,4% līdz 91,6%, kaut gan sadzīves izjūtās un speciālistu vērtējumā Krievijas galvaspilsētā šai gadsimtā masveidā apmetas nekrievu migranti.

Iespējams, atbildi sniedz Maskavas reģionālās sadarbības, nacionālās politikas un reliģisko organizāciju sakaru departamenta dati, ka aptuveni puse iebraucēju dzīvo nereģistrēti.

Savukārt Mordvijā, kur mordvieši lēnām dila no 35,8% 1959. gadā līdz 32,1% 2002. gadā, nu tie palēkušies līdz 40,1%, bet krievu īpatsvars attiecīgi kritis no 61,1% 2002. g. līdz 53,4%. Skaidrs, cilvēki masveidā pārrakstījušies no krieviem mordviešos, bet kāpēc un kādos apstākļos? Būtu interesanti dzirdēt skaidrojumu.