Uldis Šmits: Ne gluži taisnīgi pret piežmiegtajām kultūras aprindām 4
Režisors Viesturs Kairišs Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā emocionāli spēcīgi pauda pārsteigumu, ka tik maz Krievijas kultūras darbinieku protestē pret agresiju Ukrainā, kā arī izteicās par kultūras misiju veidot brīvu cilvēku – “un brīvu cilvēku galu galā nav iespējams okupēt”. Principiāla un skaidra nostāja. Bet varbūt zināmā mērā ne gluži taisnīga attiecībā pret piežmiegtajām Krievijas kultūras aprindām, īpaši, atceroties, ka Maskavā un Sanktpēterburgā tika saņemti ciet simtiem manifestantu, kuri bija “nesankcionēti” izgājuši ielās ar pretkara lozungiem, un, cik noprotams, liela daļa no viņiem pieder tieši šīm kultūras aprindām vai ir ar tām saistīti. Tiesa, viņu balsis palika lāgā nesadzirdētas pretstatā Kremļa pasūtītajai masu demonstrācijai ar saukļiem “Tankus uz Kijevu!” un rīkotajiem koncertiem par godu Krimas anšlusam. Tomēr par spīti Kremļa politikai pastāv vēl arī “brīvu un godīgu cilvēku Krievija”, kā bija rakstīts pazīstamu krievu demokrātu Ludmilas Aleksejevas, Ļeva Ponomarjova u. c. izplatītajā paziņojumā. Netrūkst izcilu, kaut arī nomāktu prātu, ko Putina ideoloģijai okupēt nekad neizdosies. Diez vai to tik droši var apgalvot par mūsu pašu Latvijas elites ļaužu prātiem…
Pirms valodu referenduma Latvijā viesojās Krievijas varas opozicionāri profesors Konstantīns Borovojs un Valērija Novodvorska, kuru viedokļus Nils Ušakovs no saviem augstumiem atteicās komentēt, jo, viņaprāt, abi minētie “atgādina multfilmu personāžus”. Respektīvi, nav ņemami par pilnu. Cita lieta – personāži no Putina partijas “Vienotā Krievija” jeb “Saskaņas centra” stratēģiskie partneri, kuru štancētie likumprojekti uzdzen Eiropas demokrātijās šermuļus, taču arī tos nekomentē ne Ušakovs, ne Boriss Cilevičs, ne pārējie mūsu “eiropeiskie sociāldemokrāti”. “SC” skatījumā, kas gandrīz vienmēr pārsteidzoši sakrīt ar oficiālās Maskavas skatījumu, lai attiecības būtu “labas”, Latvijas aizsardzības spējas nav ko stiprināt un Kremļa propagandu Latvijas informācijas telpā nav ko ierobežot, jo tas ved pie “konfrontācijas”… Līdzīgi uzstādījumi bijuši raksturīgi arī mūsu valstij kopumā, jo Rīga nav veltījusi uzmanību represētos latviešus apzinājušajai un Latviju politiski aizstāvējušajai Krievijas organizācijai “Memoriāls”, kuras dalībnieki saņēmuši, piemēram, Francijas un Lietuvas apbalvojumus. Toties Latvijas ordeņi ir piešķirti dažādiem odioziem autokrātiem. Tāda diplomātija.
Zīmīgi, ka vairākas Krievijā (arī Baltkrievijā) politiski vajātas personas, to vidū samērā pazīstamas, ir lūgušas patvērumu Igaunijā un Lietuvā, bet nav dzirdēts, ka Latvijā. Diez vai viņi varētu cerēt uz pretimnākšanu valstī, kur varu alkstoši politiķi uzskata, ka etniskajiem krieviem Latvijā gluži dabiski jābūt Putina un PSRS apbrīnotājiem, pretējā gadījumā viņi nav krievi, bet “krievsi”. Nākamās Saeimas vēlēšanu kampaņā noteikti atkal pieredzēsim spriedelēšanu, ka nacionālisti biedē tautu ar lozungiem “Krievi nāk!”. Varbūt arī Latvijas pamatvērtības aizstāvošajām partijām būtu vērts šo jautājumu rūpīgāk izsvērt, vairāk gan pievēršoties tiem, kuri “nenāk”, bet kuriem mūsu publiskajā un kultūrtelpā tomēr būtu kas Latvijai svarīgs bilstams.
