Krietno latviešu kareivi Šveiku godinot 13
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc dažām dienām, 31. augustā, mūža 95. jubileju svinēs latviešu krietnais kareivis Šveiks – Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns. Tieši Latvijas visvecākā strādājošā aktiera dzimšanas dienā viņa 72. Dailes teātra sezonā notiks sumināšana ar dziesmām un fragmentiem no spēlētajām izrādēm.
Ilgajā skatuves mūžā teātra kritiķi un skatītāji Gunāru Placēnu vienbalsīgi atzinuši par vienu no mūsu tautas visvairāk cienītajiem un mīlētajiem aktieriem, viņu dēvē par “smeķīgāko” latviešu teātra un kino spēlmani.
Aktieris ir izcils komiķis, nepārspēts Šveiks, cilvēks, kurš apveltīts ar neizsmeļamu humoru, spēju mīlēt dzīvi un dabu.
Savu pirmo sezonu uz Dailes teātra skatuves Gunārs Placēns nospēlēja tālajā 1951. gadā, bet kino debitēja 1958. gadā – filmā “Latviešu strēlnieka stāsts”. Teju trīsdesmit lielāku un mazāku Gunāra Placēna kino lomu skaitā ir filmas “Dāvana vientuļai sievietei”, “Nāves ēnā”, “Mērnieku laiki”, “Kapteinis Nulle”, “Vētra”, “Mazie laupītāji” un daudzas citas.
Gunārs Placēns Dailes teātrī nostrādājis visu savu darba mūžu, simtos izrāžu radot vairāk nekā 140 lomu. Viņš spēlējis latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu, kam bijis pat līdzīgs, donu Heromo Šeridana “Atjautīgajā auklē”, doktoru Vatsonu Artura Konana Doila “Šerlokā Holmsā”, bijis Edgars Blaumaņa “Ugunī”, Krustiņš “Pazudušajā dēlā”…
Vēl pagājušajā gadā teātra repertuārā bija romāna “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” dramatizējums ar Gunāru Placēnu Pulkveža lomā. Bet laikam gan visvairāk skatītāju atmiņā palikusi galvenā loma nemirstīgajā un mūžam aktuālajā čehu rakstnieka Jaroslava Hašeka romāna “Šveiks” dramatizējumā.
Interesanti, ka gandrīz ikviens latviešu teātra īstens skatītājs Gunāru Placēnu vispirmām kārtām atceras tieši pēc krietnā kareivja dēkām, kaut arī paši tālo 1961. gadu nemaz neatceras un pat nevar atcerēties.
Suminot aktieri, šoreiz “Latvijas Avīze” izmanto literatūras un teātra kritiķa, teātra zinātnieka Māra Grēviņa apraksta fragmentu (“Literatūra un Māksla”, 1966): “Ja “Šveika” izrādes laiku pa laikam pulcē pārpilnu skatītāju zāli, tad ļoti lieli nopelni te neapšaubāmi ir Gunāram Placēnam. Kuras vietas šajā izrādē izraisa visskaļāko smieklu šalti?
Tas notiek tad, kad Šveika šķietamajā vientiesībā pavisam skaidri pavīd vienkārša, bet trāpīgā tautas gudrība, lietišķība, praktiskums, atjautība. Tieši tā, kā to domājis arī Jaroslavs Hašeks. Un tad komiskajā tēlā ienāk liela dzīves patiesība.
Vai laimīgs atradums? Laikam tomēr nē! Drīzāk te atkal sastopamies vaigu vaigā ar Gunāra Placēna aktiera būtību.”
Interesanti, ka aktieris krietnā kareivja Šveika gaitās atgriezās vēlreiz – 2000. gadā “Šveika jaunajās dēkās” nospēlējot ķeizaru Franci Jozefu I.
“Vienmēr jādara viss ar sirdi un dvēseli. Skatītājs vienu un to pašu izrādi parasti skatās tikai vienreiz. Es diezgan lēnām ieeju lomā, toties, ja ko labu esmu atradis, tad tas ir kā ķeksis baļķī.
Kad izrādes beidzas, kļūst skumji, ka to nekad vairs nespēlēšu. Kādreiz arī pašam sanāk smiekli par savām izdarībām.
Vēlāk jau drusku piemirstas. Jādomā par nākamo lomu. Tik intensīvi jādomā, ka piemirstas. Bet gadās, ka, par to domādams, pēkšņi atkal atceries iepriekšējo,” reiz teicis Gunārs Placēns.
Vaicāts, kas sagādā vislielāko gandarījumu, aktieris atbildēja: “Kad ir pilna zāle skatītāju un kad tas, ko tu dari, viņiem ļoti patīk.”
Un pirms dažiem gadiem sarunā ar “Latvijas Avīzi” teica: “Paldies skatītājiem par uzticību un teātra mīlestību. Vienīgi mēs paši varam paregulēt dzīvi uz komisko vai traģisko pusi.”
