Krēsliņa-Sila: “Latviskums manī ir kā reliģiska pārliecība” 1
“Vācijā dzīvo apmēram 22 000 latviešu. Salīdzinājumam – tas ir vairāk nekā Cēsīs; drīz būsim tikpat, cik iedzīvotāju ir Jēkabpilī,” saka Minsteres latviešu centra administratore Zuze Krēsliņa-Sila.
Viņa ir 1946. gadā dibinātās sabiedriskās organizācijas “Latviešu kopība Vācijā” (“LKV”) padomes vicepriekšsēde. Agrāk šī organizācija pārstāvēja tā saukto veco trimdu. Taču šogad maijā jaunās padomes vēlēšanās kandidātos pārsvarā bija tie, kas Vācijā iebraukuši pēdējo gadu desmitu laikā.
Pēc vācu statistikas datiem, vidējais Vācijā dzīvojošā latvieša vecums ir 34 gadi. Zuze Krēsliņa-Sila vēlas iespējami vairāk latviešu iesaistīt “LKV” biedros, pamatojot, ka šādas jumta organizācijas ir sarunu partneri gan vācu iestādēm, kad jāskatās, “ko tad vajag šiem migrantiem no LV”, gan arī Latvijai, kad sākas domāšana par “tiem tur diasporā” un rodas jautājumi: “Vai tie latviski vispār vairs māk?” un kā labākais priekšlikums izskan ieteikums – aizsūtīsim kādu bērnu grāmatiņu!
– Par ko jūsu pārstāvētā jumta organizācija runā ar Vācijas iestādēm, kādu atbalstu vēlas panākt?
– Vācijas valdība ir atbalstījusi Minsteres latviešu ģimnāzijas pastāvēšanu un vēlāk – Minsteres latviešu centru.
Minsterē ir apmēram trīssimt tūkstoši cilvēku, no tiem 55 000 ir iebraucēji, respektīvi, varbūt tagad ir vācieši, bet dzimuši citur. Pašvaldība ik pa laikam saaicina kopā ap simt četrdesmit nevalstiskās organizācijas, kas pārstāv dažādas tautības. To skaitā “Latviešu kopība Vācijā” ir viena no vecākajām organizācijām. Vācieši ar mieru piedāvāt mums latviešu valodas apmācības klasi, ja varam sadabūt tajā 14 bērnus. Bet tas nav tik viegli izdarāms – latvieši dzīvo Minsterē, Laijerā, Grēvenē un malu malās. Šādi noteikumi par atbalstu minoritāšu izglītībai ir izdevīgi turkiem, spāņiem, portugāļiem, kuru Vācijā ir pulka vairāk par latviešiem – viņiem stipri vieglāk sadabūt 14 bērnus vienkopus. Vācijas ierēdnis skatīsies – ā, daļa no latviešiem dzīvo Minsterē, bet daļa – Laijerā, bet tā jau ir cita pašvaldība.
Vāciešiem patīk migranti no Baltijas valstīm, kuri ir izglītoti paši un sūta bērnus skolās. Latviešu bērniem tagad ir tiešsaistes skološanās iespējas internetā.
Tas ir labi, bet drusciņ bīstami tajā ziņā, ka mums Vācijā bija pāris ģimenes, kas bija izlēmušas – “tā kā nezinām, vai te paliksim vai ne, lai pagaidām bērns neiet vācu skolā, bet mācās mājās”, un šīs ģimenes gandrīz izraidīja no valsts, jo tika uzskatīts, ka viņi savus bērnus nelaiž skolā. Vācijā tas nav atļauts, bērnam ir fiziski jābūt skolā! Arī tāpēc jauniebraucējiem ir svarīgi nākt uz mūsu organizāciju, jo ne viss viņiem uzreiz ir zināms un izprotams. Mēs varam palīdzēt ātrāk iegūt skaidrību. Latviešu centra priekšsēdis ir 32 gadus jauns cilvēks – Arnis Drille. Tas ir unikāli – Vācijā nekas tāds iepriekš nav bijis, ka tik jauns cilvēks ir latviešu sabiedriskas organizācijas priekšgalā. Starp citu, internetā mājas lapā “www.lk–v.de” ikviens Vācijā esošais latvietis var pierakstīties mūsu organizācijā par biedru un arī piedalīties “LVK” padomes vēlēšanās.
Jo veiksmīgāka ir vecāku iekļaušanās darba vidē, jo bērnam būs grūtāk saglabāt latviskumu. Bērns droši vien pavadīs garu dienu vācu bērnudārzā, lai abi vecāki var strādāt. Vācijā visiem ir skaidrs, ka bērnudārzā runā vācu valodā (un nav nekādu diskusiju par kādu citu variantu, ka varbūt latviski, krieviski vai puse uz pusi, nē, vāciski!), un tas nozīmē, ka bērniņš no astoņiem rītā līdz varbūt pat sešiem vakarā runās vāciski. Tāpēc, lai saglabātu viņa latviešu valodas prasmi, ģimenē būs jāiegulda īpašas pūles un darbs.
– Jūs augāt Amerikā. Varbūt tur latviešus mudināja vairāk kopā turēties apziņa, ka Latvija ir ļoti tālu? Bet no jebkuras Eiropas valsts uz Latviju tomēr nokļūt vieglāk.
– Amerikā, kā smejies, ir tā – ja esi zaķītis un piedzimis garāžā, tad esi automašīna. Tā kā es piedzimu Amerikā, man automātiski piešķīra Amerikas pilsonību. Latvijas pilsonību ieguvu deviņdesmitajos gados. Uzaugu Amerikā, vairāk nekā 30 gadus jau dzīvoju Vācijā, un man ir māja arī Latvijā. Taču Latvijā esmu mazāk nekā 181 dienu gadā, tāpēc esmu nerezidente.
Tagad tādu dzīvesveidu – būt kādu laiku vienā vietā, kādu citā – izvēlas arvien vairāk cilvēku. Piemēram, trīs mēnešus lasa zemenes Spānijā, pēc tam Īrijā vāc gliemežus, tad pastrādā pie datoriem Vācijā… Jā, un kur īsti viņi ir mājās? Vasarā daudzi aizbrauc uz Latviju, jo tur ir foršāk. Tāpēc ir jāsāk domāt par to “ārlatvieti” citādā rakursā. Viņš vai viņa vairs nesēdēs vienā vietā! Interesanti, ka Vācijas statistikā par latviešiem redzam, ka apmēram divas trešdaļas ir sieviešu un viena trešdaļa – vīriešu. Un vai katra otrā latviete ir precējusies ar nelatvieti, piemēram, arābu, un bērni runā divās vai pat trijās valodās.
Amerikā tagad jauniebraukušie latvieši nav vēl īsti integrējušies vietējā latviešu sabiedrībā. Pārsvarā aktīvā grupa vēl ir “vecā trimda”. Bet Vācijā, Anglijā, Zviedrijā integrācija palēnām notiek. Un tad vēl ir latviešu sabiedrības tādās zemēs kā Īrija, Holande, Norvēģija, kur agrāk to vispār nebija.
Nesen piedalījos reģionālo Dziesmu svētku mēģinājumā, kas notika Briselē. Tur bija Minsteres koris, Briseles latviešu koris, Holandes koris.
Kopā bijām kādi 120 cilvēki, un diriģents Ivars Cinkuss jautāja, cik ir dzimuši ārpus Latvijas. Izrādījās – tikai kādi padsmit, katrā ziņā, maz. Kādi seši bija latviešu sabiedrībā ieprecētie vīri, kuri strādā, piemēram, Luksemburgā un runā latviski labāk par dažu labu latvieti.
Ir rosība un griba palikt latviešiem, un cilvēki arvien izteiktāk meklē veidus, kā vienoties. Tautas dejas, koris un vēl ir sports, kur Vācijas latviešus uz novusu kopā aicina Latvijas krievs Aleksandrs.
Mani sarūgtina tas, ka reizēm dzirdu no Latvijā dzīvojošu latviešu puses: “Ko, aizbraucis prom no Latvijas, šmurgulis tāds! Ko viņi tur iedomājas, ka viņi jāatbalsta, jāmāca latviešu valoda ārzemēs? Lai brauc atpakaļ!”
– Kurš tad tā saka?
– Negribu citēt, bet kāds politiķis, kura nostāju es parasti cienu, tā teica gan. No vienas puses, es saprotu, izglītībā ir princips, ka nauda seko skolēnam. Bet, ja skolēns ir “ārpusē”, tas viss kļūst ļoti sarežģīti. Saprotu, kā jūtas lauku skolotāja, kuras klasē paliek četri bērni un kura nevēlas, lai viņas skola tiktu slēgta. Taču es arī saprotu, kā cīnās mana palīdze, kurai ir trīs bērni, kas tīri labi runā latviski, bet viņa vēlas, lai bērni arī prot rakstīt latviski. Un lai viņiem ir plašāks vārdu krājums, nevis tikai “Labdien, kā jums iet! Un, lūdzu, te ir šokolāde!”
– Esmu daudz domājusi par nesen dzirdētu atziņu – ka ikviens uz ārzemēm aizbraukušais mums, te palikušajiem, palielina atbildību par tautas un latviskuma saglabāšanu.
– Migrācijas procesi turpināsies, un var filozofēt par to, ka cilvēki arvien vairāk globalizācijas apstākļos domā kosmopolītiski, ka nākotne ir lielajām valodām – angļu, ķīniešu, krievu – un kur būs vieta tiem “mazajiem, krunkainajiem tomātiem”, ar kuriem es salīdzinu latviešus.
Bet, no otras puses, pasaule ciena veiksmīgo Islandi, kas ir tikpat liela kā Minstere – 350 000 cilvēku, un viss. Pasaule pazīst Bjorku un vēl daudz ko citu no Islandes nākušu. Tā ka – nu, liela muiža, ka mūsu, latviešu, ir maz! Tie nestandarta tomāti varbūt ir saldāki, garšīgāki. Bet būtu jau labi, ja to eksotu vēl paslīpētu.
Tas latviskums manī ir kā reliģiska pārliecība. Uzaugu Ņujorkā, un Ņujorkas latviešu draudze bija tā, kas veidoja latviešu skolu, latviešu nometni.
Tā latvietības pārliecība, aizrautība, degsme, kas ir iracionālas dabas, arvien pastāv. Tā ir raksturīga daudziem, arī tiem, kas izbraukuši no Latvijas pēdējo gadu desmitu laikā. Tieši tāpēc man šķiet svarīgi, ka Latvijā avīzes raksta arī par to, kas notiek ar latviešiem ārzemēs – jo aizbraucējiem Latvijā ir palikuši radinieki. Ārzemēs esot, cilvēki jau tomēr ik dienu paskatās, ko rak-sta Latvijas mediji.
– Kādu attieksmi un rīcību pret diasporu sagaidāt no Latvijas valsts?
– Man nepatīk teiciens – “viņi pameta Latviju”, jo tam ir negatīva pieskaņa. Es sagaidu, ka Latvijā nepeltu tos, kuri aizbraukuši. Pēdējā laikā gan attieksme ir mainījusies uz labo pusi. Ir svarīgi dot to pozitīvo vēsti – “Kaut arī aizbraucāt, taču joprojām esat latvieši, un mums ir svarīgi, lai tādi paliekat. Svarīgi, ka atbraucat uz Dziesmu svētkiem!”
Un nauda, kas nopelnīta ārzemēs, taču arī diezgan daudz aizplūst uz Latviju.
