Māris Zanders: Kremlis pats sev “iešauj kājā” 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas draugiem ir taisnība, kad viņi runā par pagaidām pieklusinātiem mēģinājumiem piespiest Ukrainu pieņemt tai nepieņemamus kompromisus attiecībās ar Krieviju. Iemesli, kādēļ atsevišķi politiķi un struktūras Rietumos tā rīkojas, ir dažādi – sākot no joprojām neizzudušām ilūzijām par iespēju ar Kremli kaut ko “sarunāt”, beidzot ar bažām, ka tik daudz krīzes (ekonomika, Ķīna u. c.) vienlaicīgi Rietumi var, izsakoties žargonā, nepacelt.
Bažām ir pamats, tomēr ir arī labā (manā skatījumā) ziņa – Krievijā tiek pieņemti tādi lēmumi, kas jau drīzā nākotnē atdzesēs peļņas kāri pat “konstruktīvi”, respektīvi, ciniski noskaņotajiem Rietumos.
Tomēr pirms paskaidroju, par ko konkrēti ir runa, man šķiet lietderīgi iezīmēt arī savu versiju par Francijas prezidenta aicinājumiem “nepazemot Krieviju” un nezūdošo vēlmi telefoniski pačalot ar Putinu. Problēma, manuprāt, ir tā, ka Ukrainai un tās draugiem nepieņemamā rīcība nav reducējama uz konkrēto pilsoni Emanuelu Makronu.
Francijas ārpolitika tradicionāli ir bijusi, formulēsim diplomātiski, vērsta uz šīs valsts īpašā statusa pasaulē uzsvēršanu. Piemēram, šajā ārpolitikā un vispār Francijas sabiedrības noskaņojumos neiztrūkstošs elements vēsturiski ir antiamerikānisms. Spilgta izpausme – Francijas prezidenta Šarla de Golla lēmums 1966. gadā, lai gan formāli no NATO neizstāties, tomēr integrācijas līmeni būtiski pazemināt (Francija atgriezās NATO kolektīvajā komandsistēmā tikai 2009. gadā).
No šīs tradīcijas viedokļa raugoties, ja Vašingtona saka “balts”, Parīzei arvien ir kārdinājums iebilst “nē, pelēks”. Tostarp Ukrainas gadījumā. Tāpat Francija tradicionāli ir sevi uztvērusi par Eiropas politisko līderi, kura viedoklis ir saistošs citām valstīm. Te var atgādināt prezidenta Žaka Širaka patiesībā rupjos izteikumus 2013. gadā par Austrumeiropas valstīm, kuras gan vēlējās iestāties Eiropas Savienībā, gan atbalstīt ASV nostāju Irākas jautājumā.
Austrumeiropieši, kuru rīcību Francija pasludināja par “bezatbildīgu”, “bīstamu” un “bērnišķīgu”, neesot izmantojuši iespēju “paklusēt” – ir arī agresīvāka formulējuma versija, proti, “aizvērties”. Citiem vārdiem sakot, Ukrainas kara gadījumā Francija, iespējams, jebkuru aktīvāku atbalstu Kijivai uzskata par “pašdarbību”, jo (sevišķi pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES) tā sevi redz kā “vecāko brāli”. Tātad runa ir ne tik daudz par Makronu, cik Francijas politiskās elites pasaules redzējuma īpatnībām.
Un te nonāku līdz labajai ziņai, ko varētu formulēt tā: pateicoties paša Kremļa izdarībām, Krievijas ekonomiskā izolācija notiks, lai ko teiktu vai gribētu Makrons, Orbans, Šolcs & Co. Drīz pēc iebrukuma Ukrainā, nojaušot, ka būs arī stingrākas sankcijas, Krievijas valdība 6. martā pieņēma dekrētu (“postanovļenije”) nr. 299., kas, vienkāršoti izsakoties, atceļ intelektuālā īpašuma normatīvo regulējumu, ja runa ir par “slikto” valstu biznesu.
Ja es (apsviedīgs uzņēmējs Krievijā) iedomājos bez saskaņošanas ar, piemēram, zīmola īpašnieku Rietumos tirgot Krievijā savu produktu ar nosaukumu “Coca Cola”, tad dzimtā Krievijas valsts manu pieteikumu uz šādu zīmolu draudzīgi apstiprina. Skaidrs, ka šobrīd Krievija izbauda iespēju nesodīti aplaupīt Rietumu ražotājus.
Tomēr domāju, ka netiek saprastas tālākās sekas. Pat ja es esmu Rietumu biznesmenis, kuru patiesībā interesē tikai peļņa un kuru Ukrainai nodarītais sevišķi neuztrauc, man nav jēgas likt savu preci vai pakalpojumu Krievijas tirgū, kamēr spēkā ir šāds dekrēts, jo tas nozīmē, ka jebkurš gudrinieks Maskavā, Voroņežā vai Stavropoles novadā var ražot un tirgot savu produktu ar manas preces zīmolu.
Es, protams, varu gribēt salabšanu ar Krieviju, bet man tās tirgus ir bezjēdzīgs, ja kāds var – tas ir cits bēdīgi slavenā dekrēta aspekts – nesodīti šajā tirgū bez manas atļaujas ievest būtībā kontrabandas ceļā manu preci, kas pirkta vēl kādā citā valstī. Proti, es vienkārši nevaru vairs plānot savu biznesu Putina valstī. Šķiet, nav jāpaskaidro, ka es personīgi no sirds apsveicu šo Kremļa lēmumu.
