Kremlis izmanto gan konservatīvo, gan liberāļu tēmas 8
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Rietumi kā bijuši, tā arī palikuši kolonizatori,” tā savā 30. septembra uzrunā Kremlī, pasludinot četru Ukrainas apgabalu – Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas un Hersonas – pievienošanu Krievijai, paziņoja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jaunu teritoriju sagrābšana, kam šajā dienā it kā bija jābūt galvenajai tēmai, palika kaut kur tālu fonā un runas lielākā daļa pārvērtās par dzēlīgām piezīmēm Rietumu virzienā. Lai gan pats par sevi tas nav nekas jauns un pretrietumniecisko kursu kā savas politikas stūrakmeni Putins faktiski pasludināja jau savā slavenajā 2007. gada Minhenes runā, tomēr šoreiz akcenti bija salikti nedaudz citādāk nekā ierasts.
Kremļa propagandā ļoti bieži tiek izmantots stāsts par “pagrimušajiem un izvirtušajiem” Rietumiem, ko labi raksturo arī plaši izmantotie nievājošie apzīmējumi “Gej-ropa” (par Eiropas Savienību) un “pindosi” (par ASV). Šajā situācijā Putins un citi Krievijas politiķi parasti cenšas pasniegt sevi kā tradicionālo vērtību aizstāvjus.
Parasti tas tiek ļoti pārspīlēts, uzdodot dažas kreiso liberāļu virzītas idejas par jau esošu situāciju. Arī 30. septembra runā Putins pie tā apelēja. “Vai tad mēs gribam, lai šeit, mūsu valstī Krievijā, mammas un tēta vietā būtu “vecāks nr. 1”, “vecāks nr. 2”, “vecāks nr. 3″? Viņi pavisam tur jukuši? Vai mēs gribam, lai mūsu skolās jau no sākumklasēm uzspiestu neķītrības, kas ved pie degradācijas un izmiršanas?
Lai iedzītu, ka bez sievietēm un vīriešiem ir dažādi citi genderi un piedāvātu dzimuma maiņas operācijas?” Kremļa zālē sanākušajiem retoriski jautāja Putins. Pieminētos punktus varētu uzskatīt kā radikālāko ideju apkopojumu, ko bieži piedāvā t. s. progresīvie (dēvēti arī par sociālliberāļiem un kreisajiem liberāļiem) un pret ko asi iebilst konservatīvie spēki arī rietumvalstīs, un tieši te mūsdienās iezīmējas viena no redzamākajām konfrontācijas līnijām.
Tomēr nekas no pieminētā nevienā no Rietumu valstīm nav ieviesta kā norma – ne mātes un tēva aizstāšana ar numurētiem vecākiem, ne dzimumu maiņas operācijas bērniem, ne citi Putina piesauktie piemēri.
Tas, ka Putins šajos jautājumos cenšas pasniegt sevi kā tradicionālo vērtību kvēlāko aizstāvi, nav nekas neierasts, un tas nereti atspoguļojas arī Rietumu politiskajās diskusijās (tostarp arī Latvijā), kad liberāļi izmanto iespēju pārmest konservatīvajiem, ka viņi pārstāv tās pašas vērtības, ko putinisti. Tomēr šoreiz Krievijas prezidenta runā bija iekļauts ļoti daudz arī no pašu liberāļu aktuālās darbakārtības, kas rāda, ka viņš mēģina sataustīt arī citas Rietumu politikas konfrontācijas līnijas un izmantot tās savā labā.
Proti, nekad iepriekš Putins tik daudz nebija izmantojis tādus apzīmējumus kā “kolonisti”, “aparteīds”, “diskriminācija”… Bet vārds “rasisms” viņa runā izskanēja pat trīs reizes. Visi šie vārdi tiek plaši izmantoti arī pārmetumos, kuru Rietumu valdošajām elitēm savā retorikā izmanto mūsdienu progresīvie, piemēram, t. s. “woke” (tulk. – pamošanās) ideju atbalstītāji un “Black lives matter” kustības aktīvisti, kuru darbība sākotnēji izvērsās ASV, taču vēlāk guva plašas atbalsis visā pasaulē.
Arī te Rietumu koloniālā pagātne bieži tiek pasniegta kā visu nelaimju cēlonis, uzsverot, ka pagātnes mantojums nav pārvarēts un izpaužas arī mūsdienu starptautiskajā politikā un arī Rietumu valstu iekšpolitikā.
Faktiski visu to pašu savā runā atkārto arī Krievijas prezidents. Lūk, viņa izteikumi: “Rietumi ir gatavi uz visu, lai tikai saglabātu to neokoloniālo sistēmu, kas ļauj parazitēt uz pārējās pasaules rēķina”; “Viņi dala pasaules tautas pirmajā un otrajā šķirā”; “Rietumi sāka savu koloniālo politiku vēl viduslaikos, pēc tam sākās vergu tirdzniecība visā pasaulē, genocīds pret indiāņu ciltīm, Indijas un Āfrikas izlaupīšana”.
Mēģinājums pārmetumos Rietumiem piesaistīt liberāļu izmantoto retoriku nav nejaušība, jo līdzīgi viņš septembrī runāja arī Austrumu ekonomikas forumā Vladivostokā un oktobrī “Valdaja kluba” pasākumā Maskavā, bet intervijā televīzijas kanālam “Rossija 24” Putins uzsvēris, ka uzskata “rusofobiju” par rasisma formu. Jāatzīmē, ka Putins vienlaikus it kā mēģina pasniegt Krieviju gan kā šī Rietumu koloniālisma upuri, gan visu apspiesto aizstāvi.
Piemēram, viņš paziņojis: “Mēs lepojamies, ka 20. gadsimtā tieši mūsu valsts nostājās antikoloniālās kustības priekšgalā.” Te, protams, būtu vietā atgādinājums, ka pašas Krievijas vēsture lielā mērā ir koloniālisma vēsture, jo kopš 16. gadsimta tā nepārtraukti mēģinājusi paplašināt savu teritoriju ar iekarošanām un vietējo tautu apspiešanu, un izņēmums nebija arī PSRS periods 20. gadsimtā. Arī pašreizējo Krievijas sākto karu Ukrainā daudzi eksperti raksturo kā koloniālo karu, kamēr no Ukrainas puses tas ir neatkarības karš.
Politologs, bloga “Latvijas drošība” veidotājs Andis Kudors atgādina, ka šī nav jauna metode: “Jau aukstā kara laikā PSRS apelēja pie kreiso intelektuāļu naivuma un tādējādi šķēla Rietumus. Agrāk GRU (PSRS izlūkdienests) organizēja protesta mītiņus Rietumos, tāpat tagad Prigožina “troļļi” kūda konservatīvos amerikāņus.”
Kā norāda Kudors, Putins cenšas izmantot dažādas Rietumu šķelšanas līnijas, kas dažādās valstīs var būt arī atšķirīgas, piemēram, Latvijā tā ir etniskā līnija, citur tas ir rasisma jautājums. Tāpat plaši tiek izmantots populisms, tajā skaitā sazvērestības teorijas. Taču gan konservatīvisms un tradicionālās vērtības, gan tagad antikoloniālisms ir tikai “fasādes mālējums”, ko izmantot propagandā.
A. Kudors: “Krievijas elite pārsvarā ir hedonisti, kuru mērķis ir baudu maksimizācija. Viņu īpašumi ir Rietumos, “naidīgajās” NATO valstīs, viņu bērni studē Rietumu augstskolās, viņi tur glabā savu naudu. Paša Putina dzīve tam ir spilgts piemērs. Viņiem galvenās vērtības ir vara un nauda, viss pārējais tiek ciniski izmantots.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
