Māris Antonevičs: Kremlim ļoti vajadzīga kāda krīze Eiropā 9
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Mēs vēlamies panākt mieru, bet es jums pateikšu uzreiz: mēs nepadosimies, un Serbija uzvarēs! Ja viņi mēģinās sākt vajāt serbus, iebiedēt serbus, nogalināt serbus, Serbija uzvarēs!” Tie ir Serbijas prezidenta Aleksandra Vučiča vārdi aizvadītā gada jūlijā īpaši sasauktā preses konferencē, kas bija veltīta situācijai Kosovā.
Ja šajā tekstā nomainītu “Serbija” un “serbi” ar “Krievija”, “krievi” un “krievvalodīgie”, mēs iegūtu tieši to pašu noskaņu, kuru pirms iebrukuma Ukrainā savai sabiedrībai translēja Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Patiesībā šajā ziņā viņa retorika nav daudz mainījusies – pat pēc brutāla vairāk nekā desmit mēnešu mēģinājuma iznīcināt Ukrainu, joprojām skan stāstiņi, ka Krievija “tikai aizsargājas”, “aizstāv Donbasa iedzīvotājus” un tamlīdzīgi. Svarīgi ir ne tikai amatpersonu izteikumi, bet kādus uzsvarus tiem saliek propaganda. Pēc Vučiča paziņojuma Serbijas laikraksti nākamajā rītā iznāca nevis ar virsrakstiem “Mēs vēlamies mieru!”, bet gan “Serbija uzvarēs!”
Uz tik plaša mēroga kara fona, kāds pašlaik notiek Ukrainā, dažādi citi mazāki konflikti šķiet sīkums. Iespējams, minētā vasaras epizode daudziem pat paslīdēja garām nepamanīta, jo skatieni bija vērsti uz pavisam citiem notikumiem. Tomēr decembra beigās Balkāniem mums atkal lika pievērsties Latvijas kontekstā daudz tiešāks informatīvais iemesls.
Proti, ziņa, ka Kosovā raidīti šāvieni mūsu miera uzturētāju patruļas virzienā. (Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīri NATO miera uzturēšanas spēku sastāvā Kosovā atrodas kopš 2021. gada, un iepriekš līdzīgā misijā jau piedalījās no 2000. līdz 2009. gadam.) Arī šoreiz bez tālākiem saasinājumiem, taču ar pieaugošām bažām.
Bet varbūt šos notikumus nemaz nevajadzētu skatīt atrauti no Ukrainas kara.
Vēl vairāk – Krievijai šobrīd būtu ļoti nepieciešama kāda krīze Eiropā, lai samazinātos atbalsts Ukrainai, un tas palielinātu izredzes uz kādu Kremlim vēlamu scenāriju.
Līdz šim šķitis, ka dažādas krīzes, spēlējot uz Eiropas valstu pretrunām, pašas viegli krīt rokā – “Breksits”, migrantu krīze, pieaugošas domstarpības starp “vecajām” un “jaunajām” Eiropas Savienības dalībvalstīm un arī citas domstarpības ir bijis lielisks spēles laukums Putinam, lai Serbijas un vēsturiski sarežģīto Balkānu etnisko attiecību kārti nemaz neaiztiktu, bet taupītu grūtākam brīdim. Taču nu tas var būt pienācis.
Krieviju un Serbiju vieno ne vien vēsturiska tuvība, bet arī abu valstu lielas sabiedrības daļas apziņā saglabājusies nostalģija par it kā zaudēto varenību un revanšisma alkas. Serbi gan ir spēruši daudz plašākus soļus, lai to censtos pārvarēt. Pēc asiņainajiem kariem 90. gados, šķita, ka pēdējos desmit gadus reģionā pamazām iestājas stabilitāte.
Kosovas jautājums ar tās sarežģīto statusu, protams, palika gruzdošs, taču visiem bija skaidrs, ka šo jautājumu nevar risināt ar tām metodēm, kādas iepriekš piekopuši Slobodans Miloševičs un pārējā uz Hāgas tribunāla soliem nokļuvusī kompānija. 2012. gadā Serbijai tika piešķirts ES kandidātvalsts statuss, tās vadībā bija prorietumnieciski politiķi, ieskaitot bijušo prezidentu Borisu Tadiču.
Tomēr jau tajā pašā 2012. gadā par Serbijas prezidentu kļuva Tomislavs Nikoličs, kurš pārstāvēja pavisam citu virzienu – nedaudz pievilcīgāk iepakotu serbu radikālo nacionālismu, kas par savu sabiedroto drīzāk redz Putina Krieviju, nevis Eiropu. Šo pašu partiju pārstāv arī pašreizējais prezidents Aleksandrs Vučičs, tāpēc pēkšņi izlauzušās frāzes, ka “mēs nepadosimies” un “Serbija uzvarēs” nav pārsteigums, bet likumsakarība.
Līdz 2022. gada 24. februārim sēdēšana uz diviem krēsliem Eiropas politikā nebija nekas neparasts, un to tādā vai citādā veidā piekopa daudzi, tad, nonākot izvēles priekšā, Serbija ir atklājusies mums ļoti nepatīkamā gaismā. Tā ir vienīgā valsts Eiropā, kur pēc kara sākuma rīkotas Krieviju atbalstošas demonstrācijas. Serbu medijos parādījās raksti, kuros kara izraisīšanā tika vainota pati Ukraina un (protams, kā tad bez tā) Rietumi.
Atšķirībā no Ungārijas, kur var runāt par “Orbāna faktoru”, Serbijā tas ir ja ne gluži kopējais noskaņojums, tad ļoti izplatīts. Uzņemot Serbiju ES, ir liels risks iegūt tādu Krievijas interešu aģentu, kādam Orbāns ne tuvu nestāv.
Un tomēr ES joprojām cenšas raidīt Serbijai labvēlīgus mājienus, acīmredzot ar domu, ka rietumnieciski noskaņotajiem politiķiem tomēr izdosies gūt pārsvaru.
To, protams, varētu veicināt Krievijas sakāve Ukrainā, kas atvēsinātu arī serbu revanšistus. Un te jau atkal nonākam pie tās paša teikuma, kas tiek pievienots gandrīz katrai atbildei uz jautājumiem, kas uzdoti, sagaidot 2023. gadu – daudz kas atkarīgs no tā, kā Ukrainai veiksies frontē.
