– Pasaulē ir valstis, kas pieprasa kompensācijas, un ir kādreizējās okupētājvalstis, kas apzinīgi maksā, toskait privātpersonām. 17
– Jā, kam pienākas likumīgas kompensācijas. Šai kontekstā man prātā trīs viesošanās Černobiļā. Pirmā – avārijas seku likvidācijā, otrā – valsts vizītes laikā un trešā – nupat pieminot katastrofas 30. gadskārtu. Paskatījos, kā notiek neuzsprāgušo reaktoru degvielas noglabāšana. Pēc tehnoloģiju un drošības līmeņa – kā ASV kosmodromā, kur arī nācies būt. Sadarbībā ar ukraiņiem Černobiļā piedalās visas augsto tehnoloģiju valstis – amerikāņi, japāņi, vācieši, itāļi, franči. Tikai vienas valsts – Krievijas – tur nav. Bet tai piederēja atomstacija. Tas arī ir signāls, ka uzticības nav. Toties bija patīkami redzēt, ka ukraiņi beidzot dzīvo uz viena viļņa. Tas ir patriotisma vilnis.
– Zatlera kungs, esam liela notikuma priekšvakarā, jo maijā aprit pieci gadi, kopš jūsu “rīkojuma nr. 2” pieņemšanas, kas beidzās ar Saeimas atlaišanu. Kāds rīkojuma autoram noskaņojums gadadienā? Aizvadītajā laikā politikā esat cēlies un kritis, saņēmis kritiku, ka nekas jau neesot mainījies.
– Jāatzīst, Reformu partijas laikā pieļāvu daudzas kļūdas. Nebija politiskās saglabāšanās instinkta. Gājām ideju, reformu virzienā, nedomājot, kā noturēties politikā.
– Ar pārāk izrieztām, plikām krūtīm?
– Jā, un vaina, kāpēc partija neizdevās, jāuzņemas man pašam. Kas attiecas uz “rīkojumu nr. 2”, tas daudz ko mainīja. Oponentu piedēvēto “legālo valsts apvērsumu” noraidu. Viss notika legāli, un šāda prezidenta rīcība nav ierakstāma nāves grēku sarakstos. Pēc rīkojuma iezīmējās politiskā līnija. Cilvēki ātri pieraduši, ka tika pieņemta virkne atklātību veicinošu likumu, kurpretī pašlaik šādas izmaiņas grūti izdarīt. Varbūt kļūs vieglāk, jo ZZS uzņēmusies politisko atbildību pēc “stiprināšanās” opozīcijā. Viņiem palūgs atskaiti par padarīto. Vai nu ZZS kļūs par patriotisku partiju ar rīcībspēju visas valsts, ne tikai sponsoru labā, vai cietīs fiasko un vilsies paši sevī. Tas izšķirsies tuvākajos divos gados. Par “rīkojumu nr. 2” neapmierinātie lielākoties ir tie, kuru intereses tas aizskāra un izjauca kārtību, pie kuras viņi bija pieraduši. Un neapmierinātie ir tie, kas uzskata, ka ar vienu rīkojumu var mainīt pilnīgi visu, kā ar revolūciju.
– Ne vien oponenti, arī mūsu lasītājs var vērtēt – jā, bet kur tagad politikā ir Valdis Zatlers, un kādos augstumos un pie kādas teikšanas, kā stāsta, pacēlies Aivars Lembergs?
– Nopietni varam runāt par 0,75 oligarhiem Latvijā, un ka Lembergs, ielīdis Ventspilī, no turienes cenšas ietekmēt notikumus. Vēlēšanās pārspīlēt viņa noteicošo lomu – varbūt ir tieši Lemberga interesēs. Runājot par manu zaudējumu – bet esmu arī ļoti daudz ko ieguvis! Paraugieties uz politisko spektru – “pazaudētai” reformpartijai ir divi ministru portfeļi, Saeimas priekšsēdētāja vietnieka postenis un citi stabili politikā ieauguši cilvēki. Viņi ienāca reizē ar mani, ieguva svaru politikā, un vēl svarīgāk – ir ar nesabojātu reputāciju. Par to esmu priecīgs!
– Bet ir slavenais Zatleram uzdotais jautājums – vai Reformu partijas gals nepienāca pašā ceļa sākumā, kad gribējāt pasēdēt vienos ierakumos ar “Saskaņas centru”? Šodien jūs taču negribētu taisīt šo fokusu?
– Šodien tas ir nereāli un muļķīgi. Piekrītu, ka savulaik tas bija riskants solis pašai partijai. Ja atskatāmies vēsturiski, toreiz tā likās unikāla iespēja mainīt iesakņojušos politisko spektru, no kura izmantojam 75%. Pārējie 25% paliek kā balasts. Bija vēlme piespiest uzņemties atbildību, lai opozīcijā aizsēdējies spēks tiek izvilkts priekšplānā. Un bija iespēja jebkurā brīdī “Saskaņu” izmest no koalīcijas, jo bija alternatīva. Viņi ļoti bītos “izkrist” no valdības, jo kreiso elektorāts nemīl zaudētājus.
Politiskā drosme solīja zināmus ieguvumus, bet “Vienotībai” iekšējās vienotības un drosmes nebija, kamdēļ mūsu partijas izpildījumā sanāca galops – turp, atpakaļ. Labi nodomi, slikts iznākums.
– Janvārī TV sarunā uzskaitījāt valsts politikā pieļautās kļūdas attiecībā pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Kā vienu minējāt – nevajag aiztikt krievu skolas, jo pirms desmit gadiem īstenotā reforma nesusi labus augļus. Ne visi jums piekrīt.
– Saliksim pa plauktiņiem – 2004. gadā veiktā reforma notika grūti, ar pretestību, bet šodien arī krievi atzīst, ka tā vajadzēja darīt. Viņu bērni izauguši konkurētspējīgi, prot valsts valodu un citas un ir Latvijas pilsoņi. Ja tagad daudzi ir apmierināti, nevajag nākt ar iniciatīvām, kuras neesi spējīgs īstenot pozitīvi. Kopš 2004. gada pedagogu sastāvs krietni mainījies. Būsim pacietīgāki, neskriesim ar pieri mūrī. Paies laiks, un daudz kas mainīsies pats no sevis.
