Inese Vaidere: Kādreiz par “Kremļa sapņotāju” nodēvēja Ļeņinu, bet tagad par tādu Briselē kļuvis Ušakovs 162
Inese Vaidere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tieši pirms desmit gadiem pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju atvairīja uzbrukumu mūsu valodai. Toreiz viens no aktīvākajiem absurdā valodas referenduma atbalstītājiem bija Nils Ušakovs, kurš tagad pametis Rīgu korupcijas drupās, lai kā mūsdienu “Kremļa sapņotājs” Briselē cīnītos par nozīmīgāku statusu krievu valodai.
Sauksim lietas īstajos vārdos – cīņa par krievu valodas lietojuma paplašinājumu vienlaikus ir cīņa pret latviešu valodu un pret mūsu sabiedrības saliedētību. Šāds mērķis Eiropas Parlamentā (EP) pastāvīgi bijis Tatjanai Ždanokai, kuras līdzgaitnieki gadu gaitā mainījušies – Alfrēds Rubiks, Aleksandrs Mirskis, Andrejs Mamikins.
Kādreiz angļu rakstnieks H. Velss par “Kremļa sapņotāju” nodēvēja Ļeņinu, bet tagad par tādu Briselē kļuvis Ušakovs. Mūsu kaimiņvalstī par to, protams, berzē rokas.
Domāju, ka, ja Ušakovam būtu nācies karjeru veidot PSRS okupācijas laikā, viņš būtu mēģinājis kļūt par komjaunatnes un vēlāk arī komunistiskās partijas ideoloģisko sekretāru, lai rusificētu mūsu zemi un iznīcinātu latviešu valodu. To uzskatāmi parāda viņa pastāvīgais entuziasms apkarot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un tādējādi pretoties vienotas valsts attīstībai, kurā visi iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības, spētu sazināties latviski.
Spilgtākais piemērs tam bija Ušakova kampaņa, lai ar 2012. gada valodas referendumu mainītu krievu valodas statusu mūsu valstī. Toreiz aktīvi iestājos pret šo nejēdzīgo priekšlikumu, tostarp atspēkojot Kremļa dezinformāciju un skaidrojot Latvijas reālo situāciju kolēģiem.
Manis Strasbūrā rīkotā konference “Why Latvian must remain the only official language in Latvia”, piedaloties EP vadībai, palīdzēja starptautiskajai sabiedrībai izskaidrot, kādas ir atšķirības starp krievu un latviešu valodas lomām mūsu valstī. Šo konferenci plaši atspoguļoja Latvijas plašsaziņas līdzekļi, un starptautiskajam viedoklim bija neapšaubāma ietekme uz lielisko referenduma iznākumu.
Ušakova pūliņi cieta neveiksmi, tomēr redzams, ka viņš tautas gribu nevēlas respektēt. Lai uzjundītu nepilsoņu neapmierinātību un saskaņu mazinātu (cik ironiski!), viņš izteicies, ka Latvijas valstij būtu nepilsoņiem jāatvainojas – laikam jau par to, ka pilsonību neesam dāvinājuši bez ierunām. Turklāt pēdējā laikā Ušakovs stāsta par it kā lieliem panākumiem, jo viņš, lūk, esot panācis, ka turpmāk EP plašāk izmantošot arī minoritāšu valodas. Vai tiešām?
Pat Ušakovs atzinis, ka krievu valodai nav cerību kļūt par oficiālu saziņas līdzekli EP. Tomēr vienlaikus viņš pasniedz sev vēlamo par esošo, stāstot, ka 2022. gada ES budžetā esot panācis līdzekļus, lai EP sāktu komunicēt minoritāšu valodās.
Citējot pieņemto tekstu, Parlaments rezolūcijā (kam nav likuma spēka!) “prasa Prezidijam izvērtēt, vai ir iespējama un aptuveni cik izmaksātu komunikācijas materiālu nodrošināšana (piemēram, centriem “Europa Experience”) lingvistisko minoritāšu, reģionu un kopienu valodās dažādās dalībvalstīs”.
Acīmredzami runa nav par līdzekļu piešķiršanu EP komunikācijai minoritāšu valodās, bet gan vispārīgu aicinājumu izvērtēt potenciālās izmaksas. Tomēr, kad parādījās šāda informācija, uzreiz sazinājos ar EP Prezidiju, kas sagatavo EP budžeta projektu un lemj par dažādiem organizatoriskiem jautājumiem. Tur saņēmu apliecinājumu – nodomu mainīt EP valodu lietojumu nav.
Visticamāk, šo pieprasījumu vispār neizskatīs, līdzīgi kā citus dīvainus vai neaktuālus priekšlikumus, kas sasniedz EP Prezidiju. Ne velti lērums pantu šajā rezolūcijā kaut ko “atkārtoti prasa”.
Krieviski ar Latvijas iedzīvotājiem arī turpmāk runās pats Ušakovs, bet ne Eiropas Parlaments. Taču paredzams, ka viņš turpinās cīnīties par savu sapni – lielāku krievu valodas lietojumu, kur vien tas iespējams.
Šī rīcība ir kaitnieciska pret Latviju, jo veicina mūsu sabiedrības sašķeltību un atbilst Kremļa ģeopolitiskajām interesēm. Un tā ir kaitnieciska pret mūsu valsts krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, jo šie centieni viņus noturēt pagātnē, tā vietā, lai pieņemtu realitāti, ka krievu valodai nav un nebūs oficiāla statusa Latvijā, samazina viņu iespējas darba tirgū, traucē piedalīties sabiedriskos procesos un kavē bagātīgās latviešu kultūras baudīšanu. Murgs, ne sapnis.
