Kremļa režīma beigu sākums: izdevies atklāt Putina vājo vietu. Kas piebeigs asinskāro diktatoru? 0
Ķīnas un Indijas atteikšanās no Krievijas naftas piegādēm martā skaidri parāda, ka bijušā ASV prezidenta Džo Baidena administrācijai pēdējās dienās ir izdevies atrast Krievijas diktatora Vladimira Putina “vājo vietu” – enerģētikas tirgu. Tas vēlreiz apliecina: ja sankcijas pret Krievijas enerģētikas sektoru turpinās pastiprināt, tad Putinu patiesi varētu piespiest izbeigt karu, “Krim realii” raksta žurnālists Vitālijs Portņikovs.
Vēsture mēdz atkārtoties. Astoņdesmitajos gados Padomju Savienība sāka “grimt” tieši naftas cenu sabrukuma dēļ. Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā “naftas dolāri” nodrošināja relatīvu sociālo stabilitāti lielajās pilsētās, neraugoties uz valsts pilnīgi neefektīvo plānveida ekonomiku.
Tieši naftas nauda deva iespēju piedalīties bruņošanās sacensībā un uzsākt karu Afganistānā, žurnālists uzsver.
Taču, kad nafta kļuva lētāka, viss sabruka – sociālā stabilitāte izkūpēja gaisā, bruņošanās sacensība beidzās ar PSRS militārās rūpniecības sabrukumu, un padomju karaspēkam ar kaunu nācās atkāpties no Afganistānas.
Portņikovs norāda, ka Krievijas vadība, šķiet, izdarīja pareizos secinājumus un mācījās no priekšteču kļūdām: “Jā, nevar noliegt, ka Borisa Jeļcina laikā Krievija turpināja īstenot agresīvu politiku pret kaimiņvalstīm, tomēr valdīja vispārēja izpratne, ka liela mēroga karš var novest valsti pie sabrukuma.”
Tomēr, naftas cenām ceļoties, šī apziņa izgaisa. Putins sāka dzīvot kara paradigmā ar pārliecību par Rietumu atkarību no Krievijas energoresursiem.
Žurnālists atgādina, ka pēc iebrukuma Gruzijā Krievijas un Rietumu sadarbība enerģētikas jomā turpinājās it kā nekas nebūtu bijis. Savukārt pēc Krimas aneksijas aktīvi tika būvēti alternatīvi gāzes piegādes maršruti, lai apietu Ukrainas infrastruktūru.
Tikai pēc 2022. gada 24. februāra iebrukuma Ukrainā Rietumi beidzot pamodās un sāka izvērtēt savas attiecības ar Krievijas naftu un gāzi.
Taču Putins ātri pielāgojās, atrodot jaunus pircējus – Indijā un Ķīnā. Šī stratēģija kļuva par viņa politiskās un militārās izdzīvošanas pamatu. Kamēr turpinājās naftas eksports, nebija pamata cerēt uz kara izbeigšanu.
Tagad šis modelis vairs nedarbojas. Zaudējot iespēju pārdot naftu Ķīnai un Indijai, Krievijas budžets zaudē galveno ienākumu avotu.
Kad Ukraina atteicās transportēt Krievijas gāzi, Kremlis reaģēja histēriski, aktivizējot savus ietekmes aģentus Eiropā, tostarp Slovākijas premjeru Robertu Fico un Ungārijas līderi Viktoru Orbānu.
Tas tāpēc, ka Putinam izmisīgi nepieciešami ienākumi no enerģētikas. Bez tiem viņam draud bankrots.
“Ja Rietumi turpinās spiest uz šo vārīgo punktu, iespējams, drīz redzēsim citu Putinu – bez naftas dolāriem, juaņām un rūpijām. Putinu, kurš pēkšņi sāks runāt par “konstruktīviem risinājumiem” un “vēlmi vienoties ar Vašingtonu”, ” pārliecināts ir Portņikovs, atgādinot: “Nedomājiet, ka šādu Putinu mēs neesam redzējuši. Mēs to esam redzējuši – jau tūkstošgades sākumā. Taču tolaik nafta vēl nemaksāja tik dārgi.”
