Uldis Šmits: Krievijā tiek veidots “patriotisko mediju” holdings 7
Dažas no Krievijas nākošās ziņas ir visai dīvainas un nereti izskatās pēc preses pīlēm. Taču diez vai tāda izrādīsies biznesa laikraksta “Vedomosti” izklāstītā informācija par mūsu plašajā kaimiņzemē veidoto “patriotisko mediju” holdingu, respektīvi, mātesuzņēmumu, kura paspārnē esošie televīzijas kanāli un radiostacijas apkalpotu “ideoloģiski pareizi noskaņotus” publikas elkus. Tie savukārt būtu “radoši muzikāls resurss” valsts vadības rokās, ko tā varētu izmantot, risinot “ideoloģiskus uzdevumus”, kādi paredzami “darbā ar elektorātu”. Priekšlikumu ar šādiem formulējumiem pērn vēstulē Putinam izteikuši paši šovbiznesa pārstāvji – acīmredzot būdami “pareizi noskaņoti”, – un minētā holdinga veidošana uz uzņēmuma “Russkaja mediagrupa” bāzes, kā apgalvo laikraksts, ar viņa akceptu jau norit. Tādā gadījumā “darbs ar elektorātu” droši vien sāksies pirms Valsts domes vēlēšanām. Kremļa partija “Vienotā Krievija” iegūs savā rīcībā papildu aģitbrigādi ar kobzoniem un neierobežotu piekļuvi ēteram.
Iespējams, Kremlis paziņos, ka “Vedomosti” raksta niekus. Tomēr šoreiz svarīgākais ir nevis tas, ka demokrātiskās valstīs tāds pasākums neietu cauri, bet gan Krievijā jau ilgstoši notiekošās manipulācijas ar mediju telpu un visu kultūrtelpu, kas arvien vairāk tiek pielāgota valdošās partijas un faktiski valdošās personas vajadzībām. Pagātnes pieredze liecina, ka tā ir viena no diktatoriska režīma izteiktākajām pazīmēm, kura savulaik piemita arī Padomju Savienībai. Sociālistisko reālismu tagad aizstāj putiniskais sirreālisms, kas īpaši izpaužas propagandā un nereti arī Krievijas Valsts domes pieņemto likumu traktēšanā. Piemēram, likums par bērnu aizsargāšanu no kaitīgas informācijas tiek plaši izmantots cenzūrai, un vietējās varasiestādes to prot novest līdz absurdam. Teiksim, paģērot izņemt no kādas jaunatnes bibliotēkas “Toma Sojera piedzīvojumus” (mudina uz klaiņošanu) vai stāstus par Brālīti un Karlsonu (iedveš necieņu pret ģimeniskajām vērtībām). Tāpēc lēmums, ko esot pieņēmusi Zlatoustas pilsētas prokuratūra – izvākt no plauktiem Mihaila Bulgakova garstāstu “Suņa sirds”, liekas gandrīz vai pašsaprotams. Šāda vietējo ierēdņu vai vienkārši aktīvistu dedzība, kas pārspļauj centrālās varas nostādnes, cik noprotams, kļūst arvien izplatītāka parādība. Un norāda uz “pareizo noskaņojumu” sabiedrībā.
Ziņas no Krievijas, arī dīvainās ziņas Latvijā reizēm atbalsojas ne mazāk dīvainā veidā. Saeimā, apspriežot grozījumus Izglītības likumā, daži “tikumības priekšlikumi”, kā tos mēdza dēvēt presē, nemaz neatšķīrās no pieejas Krievijas provincē, kur Bulgakovu nobāž tālāk no jauno lasītāju acīm. Debates par tikumību ieguva tādu emocionālu sakāpinājumu, ar kādu deputāti nekad nav runājuši ne par nacionālo drošību, ne par mūsu partiju politisko ētiku. Tomēr pastāv ne vien politiskās kultūras, bet arī kultūrpolitikas jautājumi, uz ko, veidojot attiecības ar Krieviju, pirmām kārtām jāatbild katram pašam kultūrā (un sportā, kas ir tās sastāvdaļa) iesaistītajam. Ar “Suņa sirds” tekstiem Putina režīmam reklāmu neuztaisīsi, savukārt, uzstājoties pieaicināta “radoši muzikāla resursa” lomā, tas ir neizbēgami. Taču lomu un skatuvi ikviens izvēlas pēc sava prāta.
