Kremļa noderīgie idioti – viņu vidū ir arī latvieši 64
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā viss ir slikti, pie varas ir tautai naidīgs Rietumu marionešu režīms, savukārt Krievija un Baltkrievija ir sapņu zemes, kuru vadoņi ar stingru roku apspiež jebkādus mēģinājumus izplatīt sabiedrībai kaitīgu ideoloģiju.
Šādu priekšstatu ar Krievijas finansēto plašsaziņas līdzekļu palīdzību cenšas radīt Maskavai lojālie “eksperti”, kas Latviju attēlo kā neizdevušos valsti.
Viņu vidū ir arī latvieši, kas atbalsta Kremļa īstenoto politiku.
Aukstā kara laikmetā ar terminu “noderīgie idioti” dažkārt apzīmēja Rietumu politiķus un sabiedriskos darbiniekus, kas pauda atbalstu PSRS un pievēra acis uz totalitārā padomju režīma trūkumiem. Noderīgo idiotu atbalsts nepalīdzēja glābt PSRS no sabrukuma, taču arī mūsdienu Krievija mēģina nostiprināt un palielināt savu varu, veidojot ietekmes aģentu tīklu ārzemēs.
Vislabāk šiem nolūkiem noder politiķi un amatpersonas, kas reāli var ietekmēt attiecīgās valsts pieņemtos lēmumus, taču būtiska loma ir atvēlēta arī sabiedriskās domas veidotājiem, kuru uzdevums ir radīt labvēlīgu augsni Kremļa atbalstīto ideju izplatīšanai.
Krievija dāsni finansē tādus plašsaziņas līdzekļus kā “Sputnik”, kas visus notikumus atspoguļo Kremlim labvēlīgā gaismā.
Šo plašsaziņas līdzekļu slejās regulāri uzstājas Maskavai lojālie “politologi”, “vēsturnieki”, “cilvēktiesību aizstāvji” un vienkārši “eksperti”, kas stāsta, ka nekāda Latvijas okupācija nav notikusi, padomju laikā viss bija brīnišķīgi, bet neatkarības laikā Latvijas valdība nolaidusi valsti līdz kliņķim.
Toties aizgūtnēm tiek slavēti mūsu kaimiņvalstu vadoņi Vladimirs Putins un Aleksandrs Lukašenko, kas varonīgi pretojas kaitīgās Rietumu ideoloģijas ietekmei. Bieži vien, lai radītu nopietnāku iespaidu, šiem “ekspertiem” tiek piedēvēta saistība ar kādu plašākai sabiedrībai nezināmu biedrību vai organizāciju, piemēram, Latvijas Nākotnes institūts vai Baltijas Ģeogrāfijas biedrība.
Politikas neveiksminieki
“Ekspertu” lomā visbiežāk tiek izmantoti cilvēki ar politiskām ambīcijām, kuriem īsti nav izdevies atrast sev vietu mūsdienu Latvijas politikā, jo viņu sludinātās idejas vairākumam iedzīvotāju nešķiet pievilcīgas.
Kad viņi sadūšojas startēt vēlēšanās, parasti nākas samierināties ar ļoti pieticīgu rezultātu, jo neizdodas pietuvoties pat 1% robežai.
Piemēram, vairākas sīkpartijas apceļojušais aktīvists Normunds Grostiņš nesenajās Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās startēja Centra partijas sarakstā, šī partija palika pēdējā vietā ar 0,16% balsu.
Taču niecīgais atbalsts vēlēšanās šādiem aktīvistiem neliedz uzstāties ar skaļiem apgalvojumiem, ka tieši viņi ir īstenie Latvijas tautas pārstāvji, tādēļ vairākām apvienībām doti skanīgi nosaukumi, piemēram, “Tautas varas fronte” un “Varu Latvijas tautai”. Iespējams, ar šādu nosaukumu viņi cenšas raisīt asociācijas ar Latvijas Tautas fronti, kas 80. gadu beigās apvienoja simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, bet šīm organizācijām atbalstītāju loks ir daudz šaurāks.
Klasisks šāda tipa aktīvista piemērs ir Vladimirs Lindermans, kurš atmodas laikā darbojās LTF avīzes “Atmoda” krievu redakcijā, bet neatkarīgā Latvijā tā arī īsti nespēja atrast sev piemērotu lomu.
Lindermans sapinās ar Krievijas nacionālboļševikiem un pat nonāca Krievijas cietumā, no kurienes viņu izpestīja Latvijas valsts. Tagad viņš bieži uzstājas “Sputnik” slejās, kur izmanto katru iespēju kritizēt Latviju, latviešus un nacionālismu. Pat uz Latvijas panākumiem viņš raugās kā uz neveiksmēm.
“Nacionālistiem bija pozitīva ietekme uz to, ka Latvijā salīdzinoši lēni izplatījās Covid-19, jo nacionālistu politikas dēļ Latvija ir iztukšota.
Krievi šeit sajuta diskomfortu un aizbrauca, tika sagrautas vairākas ekonomikas nozares, tādēļ aizbrauca arī latvieši.
Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās bija galvenais iemesls, kādēļ Latvijai izdevies gūt panākumus cīņā ar epidēmiju,” uzskata Lindermans.
“Sputnik” slejās ar savām prognozēm par Latvijas attīstību dalās arī ilggadējais politikas neveiksminieks Jurijs Žuravļovs, kurš stādīts priekšā kā “Latvijas uzņēmējs”.
Žuravļovs šajā intervijā dzied Kremlim tīkamu meldiņu: Eiropas Savienībā jau tuvāko divu gadu laikā sāksies izjukšanas process, bet Baltijas valstis XXI gadsimta gaitā tiks integrētas vienotā “Eirāzijas telpā”.
Zīmīgi, ka arī Žuravļovs kandidēja uz Rīgas domi, bet arī viņa partija ar krievvalodīgo ausīm tīkamo nosaukumu “Jaunā saskaņa” ne tuvu nespēja pietuvoties 5% barjerai, saņemot 1,7% balsu.
Krievijas finansējums
Valsts drošības dienests (VDD) savā 2019. gada pārskatā secina, ka Krievijas propagandas aktivitāšu pamatā ir divi principi: pirmkārt, mērķtiecīga, rūpīgi plānota sižetu veidošana, lai pamatotu un izplatītu galvenos Maskavas vēstījumus, otrkārt, rūpīgs sabiedrisko procesu monitorings un reaģēšana uz notikumiem, ko potenciāli var izmantot jau izplatīto vēstījumu apstiprināšanai un pierādīšanai.
VDD norāda, ka “Sputnik” Latvijas versijas un portāla “Baltnews.lv” darbs tiek vadīts no Maskavas; VDD vērtējumā “Sputnik” ir viens no agresīvākajiem Krievijas informatīvās ietekmes instrumentiem, kas sistemātiski izplata manipulatīvu, apzināti sagrozītu un patiesībai neatbilstošu informāciju par starptautiskiem procesiem un norisēm Latvijā.
Viens no Kremļa finansēto mediju jājamzirdziņiem ir žēlošanās par finansējumu, ko Latvija kā NATO dalībvalsts iegulda savu bruņoto spēku stiprināšanā.
Maskavai lojālie spēki cenšas radīt iespaidu, ka armijai atvēlētā nauda tiešā veidā tiek atrauta no skolotāju, ārstu un pensionāru mutēm. Tikmēr pašā Krievijā militārais budžets Vladimira Putina valdīšanas laikā ir nemitīgi palielināts, lai ar ieročiem balstītu agresīvo ārpolitiku, kuras izpausmes jau redzējām Gruzijā un Ukrainā.
Šā gada februārī Latvijas Sociālistiskā partija pie Ministru kabineta ēkas sarīkoja piketu “pret nabadzību un militarizāciju”. “Kur darbojas Pabriks, tur mirst fabrikas” – šāds bija viens no piketētāju lozungiem.
Piketā piedalījās arī ilggadējais Sociālistiskās partijas līderis Alfrēds Rubiks, kurš Latvijas pievienošanos NATO salīdzināja ar 1940. gada okupāciju.
“Kad strādāju Eiropas Parlamentā, man vaicāja: kāpēc, atrodoties uz robežas ar resursiem bagāto Krieviju, ar naftu un gāzi pie sāniem Latvija nav kļuvusi par plaukstošu valsti, kā Austrija? Ko lai saka – mums bija vajadzīga NATO.”
Austrija tiešām īsteno neitrālu ārpolitiku un nav pievienojusies NATO, bet viens no iemesliem noteikti ir tas, ka Austrijai kaimiņos nav Krievijas, kas atšķirībā no Vācijas nav nožēlojusi savus pagātnes grēkus un arī mūsdienās labprāt piesavinās citu valstu teritoriju, kā tas 2014. gadā notika ar Krimu.
Mīts par padomju uzplaukumu
Krievu preses slejās salīdzinājumu ar Austriju izteicis arī Rubika kādreizējais līdzgaitnieks Nikolajs Kabanovs, kurš pēc ceļojuma uz Austriju prāto, kādēļ sarkanbaltsarkanā Latvija nav tik bagāta kā sarkanbaltsarkanā Austrija.
Kabanovs aizmirst pieminēt, ka pēc Otrā pasaules kara padomju karaspēks Austrijā palika tikai desmit gadus, nevis pusgadsimtu kā Latvijā.
Starp citu, 1938. gadā, pirms Otrā pasaules kara, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija augstāks nekā Austrijā.
Mītu par to, ka padomju okupācijas laikā PSRS veicināja Latvijas attīstību, izplata ne tikai krievvalodīgie aktīvisti, bet arī latvieši, kas gremdējas nostalģijā par padomju laikmetu.
Piemēram, interneta portālā “Pietiek.com” šovasar bija publicēts Aināra Kadiša raksts “Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā”, kurā bija uzskaitītas nebeidzamas padomju režīma priekšrocības:
katrs darba cilvēks varēja atļauties aiziet uz restorānu, visiem bija pieejama brīnumgarda maize, vīrieši nestaigāja šortos, nebija “bomžu” un nekādas geju propagandas!
“Uzskatu, ka Padomju Savienība un tās pārstāvētā sociālistiskā ideoloģija, neskatoties uz visām nepilnībām un trūkumiem tās realizācijā, saviem pilsoņiem bija nesalīdzināmi labvēlīgāka nekā šodienas kriminālais kapitālisms. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā kopumā atnesa uzplaukumu un labklājību Latvijas tautas lielākajai daļai,” apgalvo Kadišs.
Pagājušogad viņš uzcēla telti pie Ministru kabineta un pieteica badastreiku, lai protestētu pret “valsts izmiršanu, VID genocīdisko darbību un perversiju propagandu”.
Krievijas medijs “Sputnik” attēloja Kadišu kā varoni, kuru “nespēja salauzt ne februāra aukstums, ne policistu ņirgāšanās”. Latvijas prese gan izpētīja, ka Kadišam līdztekus konfliktam ar VID bija arī citas problēmas ar likumu ievērošanu: viņš nav maksājis alimentus par bērnu uzturēšanu, turklāt par bijušās sievas fizisku ietekmēšanu viņam bija piemērots aizliegums tuvoties ģimenei.
Pieprasa atlaist Saeimu
Kadišu savā paspārnē uzņēma “Tautas varas fronte”, kuras līderis Valentīns Jeremejevs savulaik darbojies Zaļās partijas rindās. Šajā apvienībā iesaistījušās arī citas ar skandalozu reputāciju apveltītas personas, piemēram, islāma ticību pieņēmušais Roberts Klimovičs.
“Tautas varas frontei” ir virkne prasību dažādās dzīves jomās, piemēram, atjaunot nacionālo valūtu un aizliegt jebkādu izvirtības propagandu.
Klimovičs apgalvo, ka nav nekāds “Kremļa aģents”.
“Varas iestādes pastāvīgi dāvā kaut kādus epitetus cilvēkiem, kuri pelnījuši cieņu, kuri principiāli iebilst pret genocīdu no augšas. Taču man šķiet, ka tas vairs nedarbojas. Jau tagad liela daļa cilvēku vairs neuzķeras uz “Kremļa aģentiem”. Tagad varas iestādes būs spiestas izdomāt ko jaunu.”
“Tautas varas frontei” līdzīga organizācija ir biedrība “Varu Latvijas tautai”, kuras pazīstamākais aktīvists ir Igors Lukjanovs, kurš zināmās aprindās pazīstams arī kā “Partybomzis”. Šī organizācija pagājušogad sāka parakstu vākšanu par 13. Saeimas atlaišanu.
Nepilna gada laikā portālā “Latvija.lv” par šo iniciatīvu parakstījušies gandrīz 48 000 cilvēku, tomēr tas ir tālu no 155 000 parakstu, kas būtu nepieciešami, lai tiešām rosinātu Saeimas atlaišanas procedūru.
Šķiet, ka tik ilgi nav gatavs gaidīt Daugavpils domes deputāts, Mājokļu komitejas priekšsēdētājs Mihails Lavrenovs (“Saskaņa”), kurš aicina latgaliešus ar dakšām rokās doties uz Rīgu, lai ieviestu kārtību valdībā. Deputāta dusmas izraisīja valdības iecere palielināt nodokļus, ar ko tiek apliktas lietotās automašīnas. ”
Varbūt pienācis laiks ar savām vecajām mašīnām aizbraukt uz Rīgu un pateikt “paldies” ministriem par viņu rūpēm? Kā agrāk teica – “mēs varam zaudēt tikai savas važas”,” raksta Lavrenovs.
Maskavai draudzīgas organizācijas slēpjas pat zem šķietami neitrāliem nosaukumiem, piemēram, plašākai sabiedrībai nezināmā Baltijas Ģeogrāfijas biedrība apņēmusies “stiprināt draudzības saites starp Latviju un mūsu kaimiņiem Krieviju un Baltkrieviju; mazināt naidu un neuzticēšanos, veicināt dialogu un ekonomisko uzplaukumu”.
Biedrības vadītājs Ilgarts Zeiberts regulāri piedalās Krievijas vēstniecības rīkotos pasākumos un viesojas Krievijā; pagājušogad apmeklējis arī starptautiski neatzīto Abhāzijas republiku, kur parakstījis sadarbības līgumu ar vietējām organizācijām.
Greizo spoguļu valstība
Ļoti dedzīgs Krievijas draugs ir arī Einārs Graudiņš, kurš piestrādā arī par “vēlēšanu novērotāju”. Graudiņš izcēlies ar paziņojumu, ka vēlēšanu process Krievijā esot viens no atklātākajiem un demokrātiskākajiem visā pasaulē. Protams, Graudiņš paudis viedokli arī Baltkrievijas notikumu kontekstā, izsakot cerību, ka Aleksandram Lukašenko izdosies noturēties pie varas.
“Ja tiks iznīcināta Baltkrievija kā neatkarīgs spēlētājs uz starptautiskās skatuves, es kā bijušais militārists varu paredzēt, ka tas ļoti negatīvi ietekmētu Krievijas aizsardzības spējas.”
Baltkrieviju kā pozitīvu piemēru izceļ Normunds Grostiņš, kurš uzskata, ka arī Latvijai vajadzētu veidot ciešas attiecības ar Krieviju. Grostiņš kādreiz bija pazīstams kā dedzīgs eiroskeptiķis, bet tagad intervijā “Baltnews.lv” apgalvo, ka esot kļuvis par “eiropatriotu”. “Mēs cīnāmies par to, lai Latvija saņemtu pēc iespējas vairāk naudas no Eiropas Savienības fondiem.”
Krievijas ārpolitikas kursu atbalstošā portāla “Baltnews.lv” slejās regulāri publicējas arī Aleksandrs Giļmans, kurš nesen nesekmīgi kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no Latvijas Krievu savienības saraksta. Giļmans nemaz necenšas slēpt, ka ir lojāls Krievijai un Putina varai.
“Latvijas varas iestādes ir saniknotas, ka Latvijas krievvalodīgie atrodas Krievijas informatīvajā telpā. Valsts vara par katru cenu cenšas sašaurināt šo telpu. Taču mēs joprojām skatāmies Krievijas televīziju, atbalstām Krievijas sportistus un sociālo tīklu vidē aizstāvam Krieviju pret jebkādiem uzbrukumiem.” Giļmans arīdzan ir iedvesmojies no ASV vērojamās melnādaino kustības un pielīdzina Latvijas krievvalodīgos apspiestai minoritātei. “Es neredzu iespēju panākt saskaņu Latvijas sabiedrībā, ja latviešu vairākums neapzināsies un nenožēlos nacionālisma grēkus. Šajā situācijā vainīga ir tikai viena puse. Ja daudzi baltie amerikāņi ir gatavi atvainoties par senču grēkiem, kādēļ gan mūsu kaimiņi nevarētu atzīt savas kļūdas?” vaicā Giļmans. Šāda retorika lieliski ilustrē greizo spoguļu valstību, kādā dzīvo Kremļa aģenti un viņiem noderīgie latviešu idioti: no latviešiem tiek prasīta atvainošanās, bet okupanti ir pasludināti par upuriem.
