Kremļa mīts sabiedriskajā televīzijā 31
Sabiedrībā tiek uzturēta doma par īpašu sabiedriskās televīzijas kanālu krievu valodā, lai uzrunātu mazākumtautības, lai saliedētu sabiedrību utt. Bet kā ar šo uzdevumu tiek galā raidījumi, kas jau tiek rādīti LTV7? Šoreiz par redzēto vairākos raidījumos “Točki nad i” (“Punkti uz i”).
Aicināti tie, kuri runā krieviski
Raidījums “Točki nad i” skatāms reizi nedēļā. Tam sabiedriskajā pasūtījumā 2016. gadā kopā rēķināti 39 raidījumi, katrs stundas garumā. Ierasta prakse, ka LTV7 diskusiju raidījumos izsakās tie, kuri runā krieviski. Jājautā, kāpēc latvietim, kurš uzaicināts būt raidījuma viesis, jāminstinās, vārdus meklējot vai arī jāpinas aplamās gramatiskās konstrukcijās, lietojot nepareizus locījumus, aplamus priedēkļus? Kādēļ viņš nedrīkst runāt valsts valodā, un kāpēc tie skatītāji, kuri valsts valodu saprot tikai daļēji, nevarētu lasīt subtitrētu tekstu? To nevar izskaidrot ar LTV mērķi ietaupīt naudu tulkam (jo pēc dažām dienām raidījuma “Točki nad i” atkārtojums televīzijā un internetā ir pieejams ar subtitriem latviešu valodā).
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāja Aija Cālīte intervijā 15. decembra “LA” sacīja, ka NEPLP oktobrī pieņēmis aicinājumu LTV valdei, lai LTV7 kanālā būtu iespējams izteikties arī latviski, nodrošinot tulkojumu. Taču viņa intervijā atzina: “Tik garas arī ir mūsu rokas, mēs varam tikai izteikt viedokli.”
Kad raidījumā “Točki nad i” apspriež tādus tematus kā veselības aprūpe un orgānu transplantācija (15. decembrī), nodokļu politika (1. decembrī) vai arī valsts attiecības ar biznesa jomu (22. decembrī), šī nepieciešamība izteikties tikai krieviski it kā netraucē. Bet pilnīgi absurds šis noteikums kļūst situācijā, kad Latvijas ministram, kurš vēlas runāt valsts valodā, tieši šīs nostājas dēļ nav iespējas LTV7 skatītājiem izskaidrot savu pozīciju. Tā 17. novembra raidījumā tika plaši apspriests temats par grozījumiem Izglītības likumā un pedagogu lojalitāti. Raidījuma vadītājs, pieredzējušais žurnālists Oļegs Ignatjevs vērtēja, ka ministrs iestājoties pret domas un izteiksmes brīvību un neviens, izņemot pašu Kārli Šadurski un viņa birokrātus, nezinot, ko nozīmē būt patriotam un lojālam. Taču pašam ministram nebija iespējas pamatot, kāpēc bija nepieciešami likuma grozījumi. Raidījumā viens no skolu direktoriem ieteica, ka vajadzētu pajautāt pašam K. Šadurskim. Uz to O. Ignatjevs atsacīja, ka nevarot pajautāt Šadurska kungam tāpēc, ka raidījums ir krievu valodā, piemetinot, ka ministrs “pirms dažiem gadiem kļuva par patriotu. Būt patriotam nozīmē publiski nerunāt krieviski.” Ar ironiski indīgu zemtekstu, protams.
Es noskatījos citu LTV7 raidījumu – “Bez obid” (“Bez aizvainojumiem”), kur cits politiķis – aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis – studijā runāja krievu valodā. Radās iespaids, ka politiķis nolikts salīdzinoši vājākās pozīcijās nekā žurnālists Aleksejs Dunda, kurš runā savā dzimtajā krievu valodā. Kad ministrs meklēja pēc atbilstīga vārda krievu valodā, intervētājs to pateica priekšā. Tālāk žurnālists pajautāja ministram, vai viņš zina, kur un kad pirmo reizi izmantota tā bruņutehnika, ko Latvija iepirkusi no Lielbritānijas (un kuras iepirkumu kritizējis “Saskaņas” deputāts Andrejs Elksniņš). Ministrs atbildēja, ka zina – tā izmantota Irākā. Bet A. Dunda bija izpētījis, ka Kiprā 1974. gadā un pēc tam Folklendu salās. Lai arī ministrs pēc tam, manuprāt, pārliecinoši atbildēja uz pārējiem jautājumiem, grūti novērtēt, kā šo interviju uztvēra skatītāji.
No kā nobijās ministrs?
Ignatjevs savā raidījumā, turpinot kritizēt K. Šadurski, pieminēja, ka 2004. gadā gan Šadurskis esot runājis ar krievu avīžu redaktoriem krieviski, jo toreiz “bija nobijies”.
No kā nobijies, kāpēc nobijies? 2004. gadā Šadurskis bija izglītības ministrs savā pirmajā termiņā, un noritēja skolu reforma jeb pāreja uz bilingvālo izglītību. Atceros, kā pret to asi iestājās īpaši politiskai cīņai nodibinātais tā sauktais krievu skolu aizsardzības “štābs”, kā ždanokieši rīkoja masu protestus, veda jauniešus ielās, meloja, ka viņiem Puškina dzeju mācīs tikai latviskā tulkojumā… Tā saukto “štābistu” aktivitātes bija viens no posmiem Krievijas ilgtermiņa stratēģijā Baltijas valstu ietekmēšanā savu ģeopolitisko interešu īstenošanai. Bet tagad Latvijas sabiedriskajā TV izskan tāds primitīvs, negatīvi iekrāsots secinājums – “bija nobijies”. Vēl vairāk – 24. novembrī šajā pašā “Točki nad i”, kad tiek runāts par sabiedrības saliedētību, jaušamas simpātijas pret šo “štābu” – tas, raug, aktivizējis jauniešus.
Diemžēl ne raidījumā par “lojalitātes grozījumiem”, ne raidījumā par saliedētību neizskan viedoklis, kas ir viens no NEPLP Sabiedriski konsultatīvas padomes priekšlikumiem 2016. gada LTV sabiedriskā pasūtījuma plānam, proti: “Sagaidot Latvijas valsts simtgadi, sabiedriskajam medijam būtu jāuzņemas iniciatīva, lai Latvijā valsts apmaksāta izglītība būtu valsts valodā.”
Valsts birokrātiskajā aparātā krievu vai slāvisku uzvārdu nav, savā raidījumā apgalvo O. Ignatjevs. Ironiskā kārtā jau 22. decembra raidījums apgāž O. Ignatjeva iepriekš teikto, jo viens no raidījuma viesiem ir valsts iestādēs ilgu karjeru veidojušais finanšu ministres padomnieks Jurijs Spiridonovs.
