Viks: Krievu tautai esot īpaša loma, misija? Kāda? 54
Redzot Vladimiru Putinu televīzijas raidījumos atkal un atkal cenšamies spodrināt tā dēvēto mačo tēlu, nākas secināt, ka iemīļotajās Austrumu cīņās viņu drīzāk interesē vien fiziskais aspekts. Apvainoties par to, ka ukraiņu tauta izvēlējās eiropeisko attīstības ceļu, un izturēties pret citu tautu kā pret savu īpašumu – vai tas neliecina, ka Krievijā dzimtbūšana joprojām (vismaz mentāli) nav atcelta?
Nereti dzird piesaucam tādu argumentu kā Krievijas intereses. Bet vai intereses drīkst būt tikai Krievijai? Krievu tautai esot īpaša loma, misija? Kāda? Citu tautu pakļaušana? Paga, paga, vai tikai nebūs tā, ka pašas sev piedēvēto diženumu tai sācis iedvest Pēteris I ar saviem “loga izciršanas uz Eiropu” pasākumiem? Bet tad taču iznāk absurds – Krievija ir eiroorientējusies jau kopš kura gadsimta, bet nu, kad Ukraina kaut ko līdzīgu vēlas uzsākt 21. gadsimtā, Kremlim spuras gaisā. Savukārt, ja veicam nelielu atkāpi tā paša nelaimīgā “loga” virzienā – vai gan taislaikos Eiropa Krievijai jau nebija pieejama caur Melno jūru? Arī caur ziemeļu ostu Arhangeļsku? Kas notiktu, ja “logus” būtu sākušas pieprasīt visas valstis, kam nav izejas uz jūru un kas arī būtu izvirzījušas teoriju par īpašām interesēm? Viļus neviļus nākas secināt, ka pie vainas ir pavisam kas cits, ko pazīstam ar nosaukumu “lielummānija”.
Psiholoģiski izskaidrojamas un saprotamas ir izjūtas, kas var pārņemt impērijas vadītājus, kādreizējām saglabātajām teritorijām nometot koloniālā jūga važas, lai dzīvotu saskaņā ar savu brīvu izvēli, taču Krievijai nav pat visniecīgāko juridisko tiesību pretendēt uz kaut kādām pašas izdomātām interesēm, jo savā laikā PSRS sludinātajā mierīgas līdzāspastāvēšanas (lasi: aukstā kara) fāzē tai bija dotas visas iespējas pierādīt slavinātā sociālisma pārākumu pār kapitālismu. Pietrūka tikai galvenā – paša pārākuma.
Nu austrumcīņnieks dusmojas uz Ameriku, tā arī nesapratis, kāpēc sociālisms cīņu ar kapitālismu zaudēja. Bet zaudēja tāpēc, ka sociālisms ir mākslīga konstrukcija, savukārt kapitālisms sakņojas dziļi cilvēka dabā un nav neviena izdomāts. Nav, protams, arī Amerika nekāds ideāls. Pavisam vienkārša iemesla dēļ: ideāls nav pats cilvēks kā tāds. Kad 1959. gadā Maskavā Sokoļņiku parkā uzslēja ASV sasniegumu izstādi, uz tās atklāšanu atlidoja toreizējais ASV viceprezidents Ričards Niksons. Uzrunājot izstādes apmeklētājus, viņam nācās atbildēt uz virkni asu, provocējošu jautājumu, toreiz attiecības starp abām lielvalstīm bija nokaitētas līdz baltkvēlei. Uz jautājumu, kāpēc Amerikā, piemēram, nav vienlīdzības rasu starpā un kāpēc ir nabagie un bagātie, prezidents atbildēja, ka, jā, Amerikā ne viss ir pilnīgā kārtībā, bet tas tāpēc, ka paša cilvēka dabā ne viss ir ideāli sakārtots. Taču Amerikā ikvienam indivīdam ir dota brīvas izvēles iespēja. Iespēja brīvi izvēlēties.
Krievijā brīva izvēle jau ir kļuvusi par deficītu. Ja pakustinām vēsturisko atmiņu, atceramies, ka vārds “deficīts” bija viens no vispopulārākajiem leksikas elementiem PSRS tautu valodās. Ja pašreizējais Kremļa priekšnieks atrodas zudušā laika meklējumos, tad vismaz šo sastāvdaļu viņš var uzskatīt par atkal atgūtu.
Savukārt mēs paturēsim prātā to, ka sabiedrība bez iespējām brīvi izvēlēties pārtop ganāmpulkā, un, kāds ir ganāmpulka liktenis, diez vai mūsu tautai tas vēl ir jāatgādina.
