Uldis Šmits: Impērijas atjaunotāju spekulācijas ar pašnoteikšanās jēdzienu 4
Ja skoti referendumā būtu nobalsojuši par neatkarību un tā tiktu starptautiski atzīta, tad pienāktos atzīt arī Krimas atdalīšanu no Ukrainas, kā arī Doņeckas un Luhanskas “tautu” tiesības uz “neatkarību” – tādu apgalvojumu tiražēšanai īsti piemērots brīdis būtu pirmais aprīlis. Tomēr ir viegli izskaidrojams, kāpēc tagad šīs aplamības gvelž Krimas “premjerministrs” vai Maskavas propagandisti. Un viņi to dara ne jau joka pēc.
Atspēkojumam varētu noderēt kādreizējā Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka frāze – “es tādas Doņeckas vai Luhanskas nācijas nezinu”, uz kurām būtu attiecināmas nāciju pašnoteikšanās tiesības mūsdienu izpratnē. Varētu arī atgādināt, ka balsojums Skotijā nebija pretrunā Apvienotās Karalistes likumiem un tas notika saskaņā ar 2012. gada novembrī noslēgtu vienošanos, turklāt skoti pamatīgi diskutēja, un dažādu viedokļu izteikšana nekādi netika iegrožota. Savukārt Krimā notikušajam nav nekā kopīga ne ar Ukrainas likumiem, ne ar starptautisko tiesību normām – tā ir Krievijas agresija, kuras iespaidā tika okupēta un anektēta citas valsts teritorija. (Pats Putins ir atzinis īpašu vienību jeb zaļo cilvēciņu iesūtīšanu operācijas raitākai norisei.) Pēc pagājušā gadsimta 30. gadu beigu paraugiem Krimas un “Jaunkrievijas” neveiklā pielīdzināšana Skotijai acīmredzot nozīmē to, ka minēto paraugu izmantošana vēl gluži nav izsmelta.
Latvija ārpolitiski saskarsies ar šīm problēmām Eiropas Savienības Padomes prezidentūras laikā, kad vajadzēs pievērsties ES Austrumu partnerībai, un arī iekšpolitiski nav izslēdzama kāda “pašnoteikšanās” izpausme. Kremļa pretenziju vēriens Latvijā izgaismojās jau šā gada martā – Krimas anšlusa atbalsta piketā, kur tika pieprasītas “garantijas krievu valodai no Sevastopoles līdz Rīgai”. Intervijā aģentūrai LETA Ždanoka, pieminēdama referendumus Skotijā un Katalonijā, toreiz klāstīja: “Krimas tautai ir tādas pašas tiesības uz pašnoteikšanos, kādas jau ir izmantojušas desmitiem Eiropas tautu.” Diez vai viņa to pašu būtu sacījusi par “Sahalīnas tautu”. Krimas tatāriem Krimā ir atņemtas pat viņu tautas padomes jeb Medžlisa telpas, nerunājot par pašnoteikšanās tiesībām. Tādu tiesību prasītāji Krievijā vispār tiek likti aiz restēm. Cita lieta – Skotija, kuras neatkarību Krimas “premjers” Aksjonovs bija gatavs no sirds atbalstīt, jo “konkrētajā vietā dzīvojošajiem cilvēkiem ir labāka sapratne par tur notiekošajiem procesiem”. Protams, ar nosacījumu, ka “konkrētā vieta” atrodas ārpus Krievijas.
Baltieši ar savu pagātnes pieredzi spēj iejusties to Eiropas tautu ādā, kam nav savu nacionālo valstu, un iztēloties referendumu zaudējušo Skotijas neatkarības piekritēju emocijas, lai gan viņu politiskās atvadas no Londonas nepavisam nebūtu samērojamas ar Baltijas valstu atbrīvošanos no PSRS okupācijas režīma. Mūsu vēstures pieredze ļauj arī skaidrāk saskatīt Kremļa impērijas atjaunotāju spekulācijas ar pašnoteikšanās jēdzienu, kas, novests līdz absurdam, varētu tikt attiecināts uz kādu, teiksim, “Bolderājas tautu” vai “Sūnu ciema republiku”, kuras pārstāvji piesakās vest laimes lāci no Maskavas. Taču tas jau kādreiz Latvijā ir uzturējies. Pietiekami ilgi, lai mēs pagūtu ielāgot, ar ko “Donbasa nācija” atšķiras no skotiem vai kataloņiem.
