Kremļa briesmonis jāpiebeidz! Filologs un vēsturnieks Aleksandrs Homenko iepriekš domājis, ka nekad nekļūs par karavīru 71
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas karš sniedzis daudz vērtīgu atziņu gan militārajiem profesionāļiem, gan visiem pārējiem sabiedrības civilā sektora pārstāvjiem. Galvenā atziņa, ka savu roku valsts aizsardzībā var pielikt gandrīz katrs, arī kļūstot par karavīru.
Kara apstākļos skološanās notiek ātri un frontē katram atrodas kāds darbs. Pat tādiem cilvēkiem, kas iepriekš domājuši, ka viņi gan nekādā gadījumā neiederoties armijā.
Viens no tādiem ir 54 gadus vecais kijivietis Aleksandrs Homenko, filologs un vēsturnieks. Sarunājāmies pēc viņa rotas izvešanas no karstu kauju zonas.
Kādas bija beidzamās kaujas, kurās tu piedalījies?
Mūsu izgājiens bija daļa no kaujas uzdevuma – lai nepieļautu pārraut fronti Gorlovkas rajonā. Tās bija mūsu senās pozīcijas, kuras bija iekārtotas 2016. gadā.
Nedaudz likām atkāpties LTR (Luhanskas tautas republika) un DTR (Doneckas tautas republika), frontes līniju pārvietojām nedaudz uz austrumiem, un kopš 2016. gada frontes līnija tur faktiski nebija mainījusies.
Tagad Krievijas armijas un viņu Donbasa pakalpiņu uzdevums ir iziet uz Luhanskas un Doneckas apgabala robežām. Doneckas apgabalā situācija viņiem ir diezgan bēdīga, jo daudzās vietās nav spējuši pavirzīties nemaz.
Mēs atradāmies tieši tajā vietā, kur viņi nebija pavirzījušies, tādēļ viņi lietoja visu, ko vien spēja izmantot. Atradāmies apdzīvotās vietas Zaicevo rajonā pie Horlivkas, mēs pat redzējām pašu Horlivku, tās torņus.
Rotācijas sākums bija diezgan idillisks – mums pretī atradās, kā apgalvoja mūsu izlūki, 3. DTR korpuss. Cilvēki, kas neizrādīja milzīgu vēlēšanos karot, turklāt par svešām idejām.
Viņi šāva naktī, centās izprovocēt atbildes uguni, lai atklātu mūsu pozīcijas, mēs viņiem atbildējām, ja viņi kļuva nekaunīgi, atbildējām ar pietiekami radikālām metodēm.
Bija tāds gadījums – ložmetējnieks iekārtoja sev pozīcijas sagrautā ēkā aptuveni simts metru attālumā no mūsu pozīcijām un apšaudīja mūs. Un naktī mēs viņam sarīkojām speciālu programmu.
Vakarā visu mūsu ierakumu garumā pa viņu atklājām uguni no automātiem, ložmetējiem, zemstobra granātmetējiem, un viņš prognozēti atbildēja, atklāja sevi, un ukraiņu granātnieks ar RPG parādīja, ar ko šādai nekaunībai jābeidzas.
Tas bija pirms 10. augusta, droši vien ap 8., 9. augustu, kad sajutām krasu situācijas maiņu – frontē bija ieradušies profesionāļi – slepkavas.
Saprotams, tie bija vāgnerieši vai kas tamlīdzīgs, ļaudis, kas profesionāli nodarbojas ar nāvi. Tie bija viņi – krasi pieauga apšaužu skaits, lēcienveidīgi palielinājās.
Viņi sāka ļoti efektīvi darboties saitē: drons – mīnmetējs – artilērija. Drons visu novēro, bet jānorāda, ka drosmes ziņā mēs viņus pārspējam krietni, taču tehniskajā aspektā nevaram līdzināties.
Viņi vairāk apgādāti ar artilēriju, mīnmetējiem, droniem, aviāciju. Jā, mums ir tanki, mums ir, ar ko atbildēt, bet ne tik bieži, tikai reizēm.
Ja mums būtu kaut puse viņu apbruņojuma, vismaz trešā daļa, situācija frontē mainītos kardināli.
Taču nav pat trešās daļas. Kā strādā drons, mīnmetējs, stobru artilērija? Drons piefiksē cilvēku, dod ziņas mīnmetējniekam, un mīnmetējnieks akli darbojas pēc koordinātām un noklāj noteiktu kvadrātu.
Agrāk viņi sāka kaut ko darīt tikai tad, ja pamanīja grupu – divus trīs cilvēkus, bet tagad viņi medī konkrētu cilvēku. Kā pamanīja uz zemes virsmas kādu cilvēku, tā pēc minūtes, varbūt nedaudz mazāk, sāk nogalināt ar visu, kas viņu rīcībā. Mīnmetējs, tanks.
Tanks ir ļoti nelietīga lieta – mīnas svilpoņu var dzirdēt, bet tanka šāvienu no triju kilometru attāluma nevari dzirdēt, vienkārši ieraugi savā priekšā uguns sienu un šķembas.
Tā ir pilnīga nejaušība – nogalinās vai nenogalinās.
Bet mēs diemžēl viņu tankam nekādi nespējām sabojāt dzīvi. Vēlāk pēc rotācijas mums arī bija tanks, kas sāka apšaudīt viņu pozīcijas, un mēs, jau piedzīvojot lielus zaudējumus – krita divi mūsu rotas komandieri – Klusais un Finns, dzirdējām rācijā, kā sarunājās mūsējie, kā strādā mūsu tanks, kā tas sašķaida viņu pozīcijas, un tad vienkārši aplaudējām kā līdzjutēji futbolā. Mēs nekādi nespējām iejaukties.
Pirms 10. augusta situācija strauji pasliktinājās, viņi mēģināja ieņemt mūsu pozīcijas, tad viņi izmantoja tādu iekārtu kā Goriničs, kas paredzēta atmīnēšanai. To izmantojot, izdedzina zemi ierakuma formā, pa kuru viņi nokļuva līdz mūsu ierakumiem. Tad viņi ielauzās mūsu pozīcijās, tur krita divi mūsējie.
Pirms tam viņi briesmīgi apšaudīja visus, vienā blindāžā ielidoja šāviņš un viens mūsu karavīrs aprakts ar smiltīm nogulēja 10 stundas.
Kad atguvām pozīcijas, viņu atraka. Diemžēl viņam bija amputācija, nopietnas problēmas ar nierēm. Būtiski – mums nebija rezervju, un rotas komandieris nemirstīgais Klusais, kas iepriekš bija izkūlies no tādām situācijām, no kurām nebija iespējams izkļūt, metās palīgā ar vēl vienu mūsu kareivi – Janu, zinot, ka pozīcijas ir ieņemtas. Viņš krita.
Vakarā, izmantojot mūsējos dronistus, mīnmetējus, izlūkus, atsitām pozīciju. Tad viņi atkal sāka mūs līdzināt līdz ar zemi. Tā ir viņu standarta taktika – veselu dienu vai divas no vietas bliež virsū ar visu, kas viņu rīcībā. Tad mēģina iebrukt pozīcijās. Ja sajūt, ka dod pretī, atkārto to pašu bez ierobežojumiem.
Todien mums bija daudz trīssimto (ievainotie), mēs smagi jokojām, ka pie mums sākusies trīssimto ražošana. Praktiski visiem bija šķembu ievainojumi no artilērijas un mīnmetējiem.
Starp citu, mūsu izlūki iegāja atgūtajās pozīcijās un teica, ka ieraudzījuši drūmu ainu – tie bija pametuši savus kritušos, viņi tos pamet, neņem sev līdzi.
Ļoti smagi to redzēt, viņi vienkārši atstāja savējo līķus un gāja projām no turienes.
Pēc 10. augusta viņi neturpināja vienkāršu apšaudi, kas kaut kad sākas un kādreiz arī beidzas, tā vienkārši nebeidzās. Tā sākās no rīta, jo no rīta apmēram ap pulksten pieciem droni skaidri saskata cilvēku. Tas var pamanīt arī naktī, taču viņa sadarbība ar mīnmetējiem un artilēriju nedaudz pasliktinās.
Taču dienā viņi strādā ļoti efektīvi. To viņi prasmīgi izmantoja. Mums arī bija drons, ko atveda voluntieri, taču tas bija viens pret trim vai vēl vairāk. Nebija runas par līdzsvaru, paldies Dievam, ka mums vispār bija kaut kāds drons.
Ja cilvēki nepalīdzētu, nebūtu nekāda. Tad mēs pārgrupējāmies. Sākām izmantot biedēšanas taktiku – rādījām, cik spēcīgi esam. Mūsu karavīri vienkārši atnāca uz ierakumiem, kas bija atstāti, un naktī šāva pa viņiem. Tad tie varēja domāt – kā tā, mēs taču viņus nogalinājām, no kurienes – no kādām alām viņi izlīduši!
Tad krievi atkārtoja savu numuru – bezgalīgi noklājot zemi ar mīnām un artilērijas lādiņiem pozīcijas, arī šo nelaimīgo ciematu, sagrāva mūsu štābu. Štābu sagrāva vairākas reizes. Tur krita rotas pirmais komandieris Finns, tur krita arī Stobrs. Ciematā bija mierīgie iedzīvotāji, bet krievi to ciematu vienkārši nolīdzināja.
Es pavadīju vienu kareivi uz pozīcijām un redzēju, kā nolīdzina ciematu, baiga aina. …Mums bija tādas pozīcijas, un mēs tās noturējām. Tajās bija arī tāds kā hospitālis, kā punkts, kur kāds atpūtāmies, gultiņas – uz tām automāti, patronas, ar bruņuvesti apgulies un centies stundu vai divas pa dienu pievērt acis. Izveidojām novērošanas punktus, jo vajadzēja novērot, lai viņi neieietu aizmugurē.
Cilvēki, kas gāja uz šiem punktiem, lielākoties atgriezās ievainoti. Turp gāja visi. Rotas komandieris, kas stājās Klusā vietā, vienkārši dežūrēja kā ierindas karavīrs. Tāpēc, ka nebija ko sūtīt, nebija nekādu rezervju. Tie, kuri tur atradās, bija nāvīgi noguruši, divas stundas atpūtās, lai dotos uz posteni un dežūrētu tur pusi dienas.
Un tomēr, neraugoties uz visu, mēs pozīcijas neatstājām.
Visas mūsu pozīcijas nodevām vienībai, kas mūs nomainīja. Tā bija ļoti smaga rotācija. Mūsu vienības vairākums pašreiz atrodas slimnīcās. Tomēr, neskatoties uz visu, krievi neguva panākumus. Viņiem bija nospiedošs pārsvars tehnikā, lielgabalos, mīnmetējos. Jā, viņi nedaudz mūs atspieda atpakaļ, taču mēs atgriezāmies šajās pozīcijās un no jauna atbildējām ar uguni…
Mums vajadzīgi ieroči, jo tankam pilnīgi vienalga, vai tu esi varonis vai neesi, tas vienkārši tevi nogalinās, un tu nespēsi tam ne ar ko atbildēt. Pats sliktākais ir bezspēcības sajūta. Viņi nekad nav uzvarējuši nevienā strēlnieku kaujā. Bet, kad no vairāku kilometru attālumā bliež lielgabals, tu guli un domā – kā lai viņiem atbild! Un tu neko nevari!
Tu neesi profesionāls karavīrs, tev ir 54 gadi, kā tev klājies šajā karā?
Zini, mums visi ir neprofesionāli karavīri. Droši vien, ja mūsu vienību pārbaudītu nopietna medicīniskā komisija, lielākajai daļai pateiktu, ka neļaus doties uz fronti. Kas dienē mūsu vienībā – celtnieks, cilvēks, kas spēlē rokgrupā, vēstures fakultātes students, mums nav profesionālu karavīru. Tikai mūsu komandieriem ir kara pieredze, piemēram, Alpīnists, bet viņi šo pieredzi ieguva kauju laikā.
Es neslēpšu, man bija sarežģīti. Taču man vienmēr bija silti ap sirdi, ka mēs esam daļa no sienas, kas nelaiž nāvi uz Kijivu.
Jā – tas ir briesmīgi, ko viņi dara šeit, šīs stindzinošās šausmas mēs nelaižam uz turieni. Nepazīstami cilvēki, nezinām viņu vārdus un droši vien nekad arī neuzzināsim… Izpratne, ka sākumā ir jāaptur šīs šausmas, tās jāsamaļ kaujās, bet pēc tam jāatsviež līdz robežai un kaut kā jāpiebeidz.
Šis darbs jāpaveic manai paaudzei, maniem bērniem būs savas problēmas, kā visiem citiem, bet es nevēlos, lai viņi sēdētu un gaidītu, kad istabā ielidos mīna.
Gribu, lai šo problēmu atrisina mūsu paaudze. Nedrīkst dzīvot valstī, kurā katru dienu jādomā, ka rīt nāks mūs nogalināt. Kremļa briesmonis ir jāpiebeidz ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, pretējā gadījumā mums dzīves nebūs.
