Franks Gordons: Neredz rainiskos sociāldemokrātus 3
Rubikam šķiet, ka Urbanovičs vēlas atkratīties no “pārāk sarkanās” LSP, lai “Saskaņas centram” pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām būtu vieglāk iespraukties valdības koalīcijā. Eirodeputāts Rubiks pārsteigts par Urbanoviča strupo nostāju un pārmet “Saskaņas centram” sīkburžuāzisko liberālismu. Rubiks atgādina, ka Eiroparlamenta vēlēšanās 2009. gadā viņš saņēma 212 649 balsis. Šķiet, ka toreiz par Rubiku balsoja kā par vienu no kopīgā “SC” kandidātu saraksta, kas Eiroparlamentā aizstāvēs krievvalodīgo kopienas intereses. Taču praksē izrādījās, ka Rubiks Briselē un Strasbūrā pat bojājis “SC” kā mērena spēka reputāciju, attaisnodams staļiniskās deportācijas kā visnotaļ likumīgas akcijas.
Galu galā LSP ir viltus sociālisti, jo Rubika partijas pārstāvji piedalās it visās starptautiskajās komunistisko un marksistiski-ļeņinisko partiju konferencēs. Savu emblēmu – sarkanu neļķi – Rubika partija nočiepusi no sociāldemokrātiem.
Ar visu to jākonstatē, ka Latvijā darbojas personas un grupas, kuru nostāja ir vēl krietni kreisāka. Einārs Graudiņš, piemēram, sevi lepni dēvē par padomju cilvēku (“biju, esmu, būšu”) un savos blogos uzstājas kā marksisma teorētiķis un starptautiskā imperiālisma apkarotājs, “antifašistiskajā” dedzībā pārspējot Josifu Korenu. Šajā sakarībā varam jautāt: kas ir Vladimirs Iļjičs Lindermans? Viņa dibinājums – partija “Par dzimto (krievu) valodu” (“Zarja”) – pašvaldību vēlēšanās cietusi graujošu sakāvi. Vai apbēdinātais Lindermans nu atcerēsies savu brāzmaino pagātni Maskavā, kur viņš bija harismātiskā nacionālboļševiku līdera Eduarda Ļimonova šķēpnesis ar romantisko iesauku “Abel”? Nacionālboļševiku emblēma, kā zināms, ir sarkans karogs ar baltu apli, kur melna kāškrusta vietā ir melns sirpis un āmurs.
25. septembrī Rīgā notika pikets pie Francijas vēstniecības ar saukli “Rokas nost no Sīrijas!”. Piedalījās nieka 15 cilvēki, taču, kā ziņoja LETA, tie pārstāvēja gan kaut kādu “marksistu kustību”, gan apvienību “Sociālais bloks”, vicinot sarkanu karogu ar Če Gevaras ģīmetni.
Visbeidzot es Krievijas portālā “Krasnoje TV” atklāju, ka 2010. gada 23. oktobrī atsākusi iznākt “Cīņa – Latvijas Komunistu Avīze”. Minētais portāls gan atzīst, ka tā ir drīzāk tāda kā kaujas lapiņa, kur “Latvijas komunistu nostāju” krievu mēlē skaidro kāds J. Ozols. Kuriozs, cits nekas, bet interesanti, ka politiskās skatuves galēji kreisajā stūrī kaut kas čum.
Un te nu rodas jautājums – kur palikusi sirmā, zināmu cieņu iemantojusī Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija – LSDSP? Burtiski no nekurienes tai 1998. gadā izdevās 7. Saeimā iedabūt 14 deputātus ar Egilu Baldzēnu priekšgalā. Taču drīz šī partija atkal saruka gandrīz līdz nebūtībai. Kur vaina? Iekšējās nesaskaņas, sadarbība ar “SC” Rīgā?
Ar zināmu nostalģiju atceros 1994. gada 19. jūniju, kad kādreizējā tautas namā Bruņinieku ielā 29/31 notika svinīga sēde un zinātniski vēsturiska konference, veltīta LSDSP 90. gadskārtai. Biju ieradies dzimtajā Rīgā pēc 22 gadu prombūtnes, un mana artava šajā konferencē bija lekcija par tēmu “LSDSP un Bunds” (“Bunds” bija žīdu sociāldemokrātu apvienība, kas starpkaru Saeimā bloķējās ar LSDSP). Tajā Latvijas apciemojumā mans mentors bija nelaiķis Vilnis Zaļkalns – kvēls Latvijas patriots un reizē īsti rainisks sociāldemokrāts. Iepazinu viņu Stokholmā, kur darbojās LSDSP ārzemju komiteja, kas īstenoja stingri pretpadomisku kursu. Acīmredzot tuvākajā laikā nav izredžu šādas rainiskas sociāldemokrātijas atdzimšanai, kaut gan Atis Lejiņš, šķiet, gribētu tai ticēt.
