Monika Zīle: Kaut šāvienu troksni nedzirdam, karš notiek arī pie mums 11
Drīz pēc Krimas anektēšanas Krievijas Valsts domes sēdē no tribīnes kaunināja uz vienas rokas pirkstiem skaitāmos masu saziņas līdzekļus (piemēram, televīzijas kanālu “Doždj”), kas atļāvās kritiski vērtēt militāro iejaukšanos Ukrainā. Vairāki deputāti vispārējai ideoloģijai nepakļāvušos dēvēja par “piekto kolonnu” un lika saprast, ka dzīves tai nebūs. Līdztekus atkritēju gānīšanai Krievijas prezidents pasniedza dažādas pakāpes apbalvojumus 300 žurnālistiem “par operatīvu valstij aktuālas un lojālas informācijas sagatavošanu un izplatīšanu sabiedrībā”. Atzinības saņēmušo skaitā pārsvarā ir Maskavā bāzēto elektronisko masu informācijas līdzekļu darbinieki, jo tālrāde un radio visefektīvāk sasniedz auditoriju un ātrāk iedarbojas vēlamajā veidā. Protams, minētajā apbalvoto sarakstā nevienu Latvijas valstspiederīgo neatradīsim. Lai gan medaļas pelnījuši noteikti jūtas Nepilsoņu kongresa spices cilvēki, kas austrumu kaimiņzemes valdošajiem politiķiem tuvas idejas pauž visos iespējamos veidos, aktīvi žultainais blogeris Juris Aļeksejevs, krievu valodas uztiepšanas caursitēju komanda, pulciņš humanitāro zinātņu druvā iesakņojošos un politikas analītiķes tēlojošu dāmu, kā arī laikraksts “Vesti segodņa”. Jau šā izdevuma titullapa visai maz liecina par piederību Latvijai – pirmkārt tiek apkalpots Krievijas un tās prezidenta imidžs un aprakstītas šausmas, ko Ukrainas austrumos organizējot pati Kijeva.
Latvijā, paldies Dievam, nešauj un nespridzina. Tomēr būs naivi apgalvot, ka dzīvojam mīļā mierā. Arī pie mums katru dienu notiek karš – kreisie radikāļi, kurus spārnojuši Krimas paņemšanas laikā skandētie Krievijas politiķu solījumi steigties palīgā tautiešiem visā pasaulē, liekas, ieguvuši otro elpu savā informatīvās frontes līnijā un ar dubļu lādiņiem mūsu valsts sejas virzienā neskopojas. Būs par daudz goda citēt Gapoņenko, Zeļcermanu, Krivcovu, Procevsku un vēl virkni autoru, kas nebaidās atklāti uzvesties kā “piektā kolonna”. Jo te taču nav Krievija, kur valdīšanai netīkama mutes palaišana maksā dārgi. Latvijā drošības iestādes ap valstij naidīgajiem, sabiedrības šķeltniekiem un nemieru musinātājiem staigā baltos cimdos. Patiesībā pieskata, lai viņiem ne mats no galvas nenokrīt.
Mums visiem par laimi, “kreisās frontes” karavīri slimo ar to pašu sērgu, kas jau kopš valsts neatkarības atgūšanas moka politikas labējo spārnu, – nespēju atsacīties no ģenerāļa goda savā partijā un apvienoties, jo katrs “boss” vēlas komandēt parādi. Tomēr nav šaubu, ka pirms Saeimas vēlēšanām daļa kreiso sadosies rokās, lai iekļūtu parlamentā, un viņiem tas izdosies, ja koalīcijas partneri turpinās apmainīties vāji slēptiem asumiem un spēlēt kariņus. Tie, pēc labākajām tradīcijām, ir latvisko masu saziņas līdzekļu dienišķā maizīte – žurnālisti modri pieskata, lai garām lidojošs zvirbulis nepaķer drupačiņu, no kuras var iznākt kumoss ar aizdomu garšu un skandāla aromātu. Lai kādas pretrunas valdītu kreisajā frontē – domstarpību, ticiet man, tur netrūkst! –, krievvalodīgie mediji ļauj tām kūsāt politiskā grāpīša iekšpusē un tikai ļoti retos gadījumos nolemj pamanīt garaiņus. Tajā flangā savējos nesit. Nuja, tagad nonākam pie vārda brīvības, sabiedrības tiesībām zināt, notikumu caurspīdīguma un citiem demokrātijas iekarojumiem, kas dažos gadījumos kļūst par ieroci, ar ko iespējams sašaut sev kāju un palikt ārpus ierindas. Par lielu prieku pretiniekam.
