Kraukšķīgi redīsi agrai ražai. Kuras šķirnes izvēlēties, kā audzēt? 0
Redīsi ir vieni no pirmajiem pavasara dārzeņiem. Tie strauji aug, tāpēc, laikus iesējot, jau agri var ievākt ražu tirgum un no redīsiem atbrīvotajā platībā dot vietu pamatkultūrai. Arī mazdārzā redīsus var izaudzēt aprīlī vai maija sākumā, bet aizstiklotā lodžijā vēl ātrāk – pat martā.
Šķirņu daudz. Kuru ņemt?
Redīsi (Raphanus raphanistrum) ir tuvi rutku un daikonu radinieki, botāniski tie visi pieder pie vienas sugas, bet atšķiras ar saknes formu un mizas krāsu. Lielākā daļa rutku un daikonu ir garās dienas augi, tāpēc galvenokārt tos audzē rudens ražai.
Redīsiem ir bagātāks sortiments. Ļoti liela ir rudenī un pavasarī, īsās dienas apstākļos, audzējamo šķirņu grupa (piemēram, ‘Rudolf’, ‘Rebel’, ‘Celesta F1’), dažas no tām (‘Brava’, ‘Tarzan’) pat spēj paciest dabiskās gaismas trūkumu un der audzēšanai ziemā. Selekcionāri arī izveidojoši pietiekami daudz vasarā audzējamu redīsu šķirņu (‘Rockstar F1’, ‘Reggae’ un citas), kas spēj paciest karstumu. Galvenokārt tās domātas atklātam laukam. Trūcīgāks piedāvājums ir redīsu šķirnēm, ko var audzēt visu sezonu no pavasara līdz rudenim neatkarīgi no gaismas dienas garuma (tādas ir, piemēram, ‘Kaspar F1’, ‘Ricardo F1’, ‘Marabelle’).
Amatieru sīkpakās lielākoties pildītas pavasarī un rudenī audzējamu šķirņu sēklas (vasaras vidū, garās gaismas dienas apstākļos, augi izzied). Komerciālie audzētāji pēdējos gados dod priekšroku hibrīdajām šķirnēm (apzīmē ar F1 pie nosaukuma), jo tās garantē augstāku un kvalitatīvāku ražu.
Lielākajai daļai redīsu šķirņu veidojas apaļas saknes 3–5,5 cm diametrā. Pārsvarā tām ir koši sarkana miza un balts mīkstums, samērā daudz arī tādu, kam miza ir spilgti rozā, bet redīsa gals balts (piemēram, iecienītā vecā šķirne ‘National’). Ir arī šķirnes ar baltu (‘Albena’), dzeltenu (‘Helios’) vai pat violetu (‘Viola’) mizu.
Starp šķirnēm ar cilindriski garenām saknēm (tādu ir samērā maz) populārākā ir visiem labi zināmā ‘French Breakfast’. Interesanti, ka, redīsiem piebriestot, tie lien laukā no zemes – uzreiz var redzēt, kurš pietiekami liels un novācams. Pazīstamās šķirnes saknes ir sarkanbaltas un atgādina makšķeres pludiņus, bet pēdējos gados parādījusies arī ‘White Breakfast’ ar baltām saknēm. Savukārt poļu šķirnei ‘Sopel Lodu’ (tulkojumā – ledus lāsteka) raksturīgas 10–12 cm garas, koniskas, baltas saknes, kas atgādina miniatūrus daikonus. Tiesa, šī šķirne paredzēta rudens ražai. Turpretī vācu šķirne ‘Riesenbutter’ ar lielām, apaļām, baltām saknēm ir agrīna un audzējama visu sezonu.
Nav jābaidās sēt agri
Redīsi ir aukstuma izturīgi augi, tos var sēt tieši gruntī jau tūlīt pēc sniega nokušanas, līdzko tiek uz lauka. Kolhozu laikos tos sēja pat martā – no rīta, kamēr augsne pēc nakts vēl sastingusi un nav paguvusi saulē atlaisties. Sēklas sāk dīgt jau +2…+3 °C temperatūrā, dīgsti pacieš salnas līdz -2…-3 °C, bet lielie augi – līdz pat -4…-5 °C. Optimāla augsnes temperatūra redīsu sēklu dīgšanai ir tuvu +20 °C, savukārt, ja temperatūra ir +25 °C (un augstāka), dīgtspēja pazeminās.
Vislabāk redīsi aug tad, ja gaisa temperatūra ir +18…+20 °C, bet karstumā augi izstīdz un saknes izkurtē. Augu stīdzēšanu izraisa arī pārmērīgi sabiezināts sējums.
Redīsus sēj 10–15 cm attālās rindās, 1–2 cm dziļi, uz kvadrātmetru izlieto 210–300 sēklu. Pirms sējas augsni safrēzē vai uzrok 15–20 cm dziļi, vienlaikus iestrādājot 30–50 g/m² kompleksā mēslojuma.
Ērti audzēt kasetēs
Audzējot dobēs, galvenais ir ravēšana. Taču no šā apnicīgā darba var izvairīties, audzējot redīsus kasetēs, kas paredzētas galviņkāpostu dēstiem. Kasetes piepilda ar bagātinātas kūdras substrātu, katrā ligzdā iesēj pa sēklai, tad aplaista un apsedz ar polietilēna plēvi vai agrotīklu. Līdzko parādās dīgsti, pārsegums jānoņem. To nedrīkst nokavēt, citādi dīgsti strauji izstīdz un cieš ražas kvalitāte. Laista atkarībā no substrāta mitruma (pārlaistīt nedrīkst!), katrā laistīšanas reizē dod arī kompleksā mēslojuma šķīdumu. Būtībā redīsus kasetēs audzē tieši tāpat kā kāpostu dēstus. Raža ir vācama 25.–28. dienā pēc uzdīgšanas.
Šādi redīsus iespējams audzēt pat lodžijā. Šis paņēmiens palīdz arī ietaupīt kūdru un racionāli izmantot platību. Lielsaimniecības Krievijā un Ukrainā redīsus kasetēs uz galdiem audzē rūpnieciski.
Jāiztiek bez insekticīdiem un fungicīdiem
Audzējot redīsus siltumnīcā, lecektī vai lodžijā, jāseko, lai augiem nebūtu par karstu. Ja gaisa temperatūra ir virs +25 °C un nav nodrošināta pienācīga vēdināšana, strauji attīstās neīstā miltrasa un fuzariālā lapu dzeltēšana. Šīs slimības bojā lapas, tā sagandējot saišķos pārdodamās preces izskatu un saīsinot realizācijas periodu.
Tā kā redīsi aug ļoti strauji, ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošana nav pieļaujama. Kā pasargāt redīsus no lapu slimībām? Vispareizāk būtu izvēlēties izturīgas šķirnes (respektīvi, hibrīdus) un uzturēt optimālu mikroklimatu. Redīsu audzēšanai labāk atvēlēt atsevišķu siltumnīcu vai lecekti, ko var vēdināt, nekaitējot siltumprasīgo augu dēstiem.
Audzējot redīsus atklātā laukā vai siltumnīcā, kur gadiem nav mainīta augsne, tie bieži cieš no kraupja. Šo slimību izraisa aktinomicētes, kas strauji attīstās svaigi kaļķotā vai pārlieku sasilušā augsnē. Mūsu augsnēs ļoti izplatīta arī sēne (Rhizoctonia solani), kas izraisa mīkstuma tumšošanos.
Cīnīties ar abiem patogēniem ir grūti, labākais profilakses līdzeklis ir mikrobioloģisko līdzekļu (piemēram, Biomiksa) lietošana. Labi palīdz laistīšana, kas ne vien dzirdina augus, bet arī atdzesē augsni.
Laistīšana vēl noder pret kāpostu mušas kāpuriem. Pašus agrīnākos sējumus (martā, aprīlī) šie kaitēkļi neapdraud, bet bojā redīsus, sākot no maija vidus. Ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi lietošanai redīsu sējumos nav reģistrēti, atliek izmantot agrotīkla segumus un pietiekami laistīt.
