Krāt mazos laimes brīžus 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šovakar, 30. decembrī, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 2022. gada noslēgumā muzikālā ceļojumā simfodžeza pasaulē ar Brodvejas mūziklu atbalsīm ielūdz Liepājas simfoniskais Vecgada koncerts. Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO) galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā spēlēs vieglu un dzirkstošu mūziku no amerikāņu džeza klasiķu Džordža Gēršvina, Leonarda Bernsteina un Koula Portera zelta repertuāra. Koncerta soliste – smalkas un niansētas balss īpašniece ar plašu diapazonu – dziedātāja Beāte Zviedre.
Beātei Zviedrei piemīt neparasts muzikālais talants un temperaments, kas vienlīdz labi jūtas gan akadēmiskajā mūzikā, gan džeza ritmos, spēj uzrunāt skatītājus, esot aktrises ampluā, ļauj dziedātājai gan muzicēt kopā ar simfonisko orķestri, gan aicināt uz godīgu sarunu kamersastāvos. Gadumijas priekšvakarā sarunā ar Beāti Zviedri – par šā laika izjūtām, īsto mūziku un laimes mirkļu tveršanu.
Beāte, kādas ir jūsu sajūtas, pārdomas šajā gadu mijā?
B. Zviedre: Man šis gads ātri un nemanāmi pārplūdīs jaunajā. Ir daudz koncertu un dažādu notikumu. Aizejošais gads pierādījis, ka nevaram neko stabili plānot un paredzēt, viss plūst un mainās ļoti ātri. Protams, šajā laikā arvien ir sajūta, ka jābūt kaut kam citādi, labāk. Šobrīd brīžiem, protams, ir bail domāt un kaut ko prognozēt.
Noslēgt gadu ar mūziklu – Gēršvina, Bernsteina mūziku – kopā ar simfonisko orķestri jums jau teju ir tradīcija. Iepriekš šādi gadu mijā esat satikusies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, bet šoreiz koncerti kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Kā šoreiz notika šī satikšanās?
Es gan nebūtu tik augstprātīga, lai teiktu, ka šī nu ir pastāvīga tradīcija (smejas). Patiesībā ļoti, ļoti novērtēju to, ka man ir bijusi iespēja muzicēt kopā ar Nacionālo simfonisko orķestri un tagad tāda radusies arī ar Liepājas Simfonisko orķestri. Esmu ārkārtīgi priecīga par to, ka varēšu šādi sagaidīt jauno gadu – labāku, atbilstošāku programmu nevaru iedomāties – tik dzirkstoša un burbuļojoša tā ir! Mani uzaicināja jaunais LSO mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma, ar kuru līdz šim nebiju sadarbojusies, tāpēc man šis ir liels piedzīvojums. Pēc pirmajiem mēģinājumiem pagājušajā nedēļā ar prieku varu teikt, ka mums saskan labi – ir viegli strādāt un muzicēt kopā. Ceru, ka pēc šīs satikšanās sekos arī citas.
Kas sagatavots Vecgada programmai?
Ir dažādas mūziklu dziesmas, tostarp tādas, kas jau kļuvušas par džeza standartiem – no Leonarda Bernsteina, Koula Portera un Džordža Gēršvina repertuāra. Būs arī jauni, Jāņa Ivuškāna aranžējumi, veidoti īpaši šim koncertam – tas būs jauns, interesants skatījums. Tam visam pievienosim arī kaut ko tradicionālāku. Man ļoti patīk Bernsteina mūzika – gribētu vēl vairāk tajā dzīvot. Šī mūzika man asociējas ar kaut ko ļoti priecīgu, bet reizē – inteliģentu un asprātīgu!
Kad pērn jūs kā jauno mākslinieci nominēja Lielajai mūzikas balvai, tad īpaši izcēla jūsu spēju būt arī ārpus akadēmiskā džeza lauka. Jāpavaicā, kādus mūzikas laukus esat sev atklājusi šā gada laikā?
Dzīvošana komforta zonā man laikam nav bijusi nekad. Nav vienas zonas, kurā es ilgstoši varētu atrasties, dzīve arvien piespēlē kaut ko jaunu. Priecājos, ka satiekos ar ļoti dažādām programmām. Šogad spilgtākā bijusi labdarības koncertā Ukrainai “Nakts nevar ilgt mūžīgi” Ventspils koncertzālē “Latvija” (3. martā) – laikmetīgā akadēmiskā mūzika, amerikāņu komponista Deivida Lenga piecu dziesmu cikls “Nāve runā”, kurā dziedāju kopā ar vijolnieci Martu Spārniņu, ģitāristu Kasparu Vizuli un pianistu Edgaru Cīruli. Ja runājam par kaut ko pilnīgi jaunu, kas pie manis atnāca negaidīti, tad tas ir ieraksts kopā ar dūdu un bungu grupu “Auļi”, kur pirmoreiz iemēģināju balsi etnomūzikas lauciņā.
“Auļu” jaunajā albumā “Ķekatās” jūsu balss skan pat trīs skaņdarbos!
Jā, līdzās brīnišķīgajām etnodziedātājām Katrīnai Dimantei un Asnatei Rancānei, kuras šādi dziedājušas jau visu mūžu. Esmu tur kā trešā, jaunākā māsiņa. Latviskajā tradīcijā jutos ļoti labi, un “Auļi” man vienmēr šķitusi tāda supergrupa. Viņi smeļ no tautas mūzikas enerģiskākos skaņdarbus, par spīti tam, ka latviešu tautas mūzikā nereti iezogas pastarīša vai nabaga bāleliņa motīvs. “Auļi” turpretī nāk ar spēcīgu enerģiju. Kad ieraudzīju, ka albumā kā pirmā dziesma ir ielikta manis dziedātā “Čigāniņi, pagāniņi”, tāpat arī pēdējā “Kūru, kūru uguntiņu”, tas vispār šķita brīnumaini.
Interesanti, vai gaidāt uzaicinājumus no programmu veidotājiem vai tomēr nākat arī ar kādu iniciatīvu veidot kaut ko savu?
Ja pats neko nedarīsi, nekas nenotiks! Tomēr šīs abas lietas ir labā balansā. Ja man rodas kāda pilnīgi precīza sajūta par to, ko es gribētu, tad noteikti grūdiens nāk no manas puses. Tad sameklēju labākos domubiedrus un kolēģus – man ir brīnišķīga iespēja izvēlēties, ar ko gribu strādāt un kā gribu to darīt. Tā brīvības sajūta man ļoti patīk. Šogad pirmoreiz izveidojām programmu kopā ar ģitāristu Jāni Bērziņu – kopā ierakstījām mini albumu ļoti kompaktā formā. Pamudinājums gan nāca no “Latvijas Radio 3 – Klasika”, lai veidotu ierakstu radio fondiem. Ierakstījām Emīla Dārziņa dziesmas jaunās skaņās ar mūsu īpašo redzējumu par tām. To biju gribējusi izdarīt jau sen, bet tieši šogad tas beidzot izdevās. Papildus abi esam izveidojuši jaunu koncertprogrammu “Iekšpasaule”, dažādām kultūrām un dažādām valodām piesātinātu. Ļoti gribēju programmu divatā ar ģitāru – man ļoti patīk šāda sastāva intimitāte, tā patiešām dzimst ļoti godīga saruna mūzikā.
Nesen ievēroju jūs arī pavisam citā ampluā – kopā ar mazos klausītājus priecējošo Tutas saimi!
Tas ir nudien brīnišķīgs projekts, man ļoti mīļš. Nokļuvu tajā pavisam interesantā veidā. Kādu dienu zvanīja telefons, numurs no Nīderlandes. Tā kā esam sabaidīti par krāpnieku zvaniem, protams, neatbildēju. Pēcāk diriģents Rūdolfs Bērtiņš atsūtīja ziņu, lai tomēr atbildu, jo zvanītāja, izrādās, ir Tutas dziesmu autore Laura Polence no Amsterdamas. Viņa meklēja vēl vienu Tutas draudzeni, kas palīdzētu dziedāt visas dziesmas, bažījoties, vai es piekritīšu būt tādā bekvokāla lomā. Bet es nešaubījos ne mirkli – tā ir brīnišķīga kompānija, lieliski mūziķi, lielākoties no manas – Rīgas Doma kora – skolas. Tas tiešām ir kā satikties ar draugiem pie eglītes un mazliet padauzīties. Un kur tad vēl Tutas, Lienes Sebres, smaids – tas var uzlādēt nedēļai! Enerģiju te patiesi vajadzēja, jo ir vairākas izrādes dienā. Tajā brīdī, kad šķiet, ka rezerves teju izsmeltas, atveras priekškars un bērni ierauga īsto Tutu, skaisto skatuvi, viss aiziet ar jaunu spēku!
Pārslēgties no viena žanra uz citu – cik viegli un dabiski tas nāk?
Bieži tam īsti nav laika, tāpēc smejos, ka reizēm galvā ir zināms ķīselis. Ir gadījies, ka stāvu Tutas kostīmā pirms izrādes, bet paralēli vēl atkārtoju notis grupas “Framest” programmai. Ir jāieliek sevi disciplīnā, tas, protams, prasa daudz. Bet reizē zinu, ka vajag krāt mazos laimes brīžus, tie ļoti palīdz. To dēļ ir vērts darīt atkal un atkal. Jāatceras tikai tos gara acīm “nofotografēt” un saglabāt atmiņā.
Kā šobrīd klājas jūsu ilggadējam muzikālajam sastāvam, vokālajai grupai “Framest”?
Varbūt tagad esam kļuvuši mazliet mierīgāki – kā dzīvē, tā koncertdarbībā. Katram no mums ir savi solo projekti. Protams, kad satiekamies, tie ir lieli svētki un ir sajūta, ka laiks nav pagājis nemaz. “Framest” pirmā sastāva dziedātājs Mikus Abaroniņš izrēķināja, ka 2025. gadā “Framest” būs jau 20 gadi. Tajā ir ieguldīts ļoti daudz – gan praktizēšanās, gan emociju.
Kas koncertu virpulī ļauj pašai ievilkt elpu?
Jāatzīst, ka šajā laikā elpa īpaši netiek vienkārši vilkta – drīzāk nedaudz aizturēta. Skatos uz marta beigām, kad man ir nopirktas biļetes uz Parīzi. Tad gan… Tikmēr jebkuram dziedātājam jāatceras, lai kas arī notiktu, svarīgs ir miegs. Jāliek viss pie malas, lai kā izskatītos māja un lai cik ļoti uzsprādzis nebūtu skapis pēc koncertu tērpu kombinēšanas. Ir jāatrod miega stundas, tad arī intensīvu koncertu ritmu var izturēt. Arī nākamā gada sākums būs visai intensīvs, jo jau janvāra pirmajās dienās sāksim gatavoties Jāņa Lūsēna un Jāņa Petera mūzikla “Agrā rūsa” izrādēm…
… kurās jums ir galvenā, Elzas, loma!
Godīgi sakot, Elza vēl tikai nāk pie manis. Ļoti daudz strādājam ar režisori Mariju Bērziņu. Arvien vairāk saprotu, ka tomēr neesmu aktrise, lai gan kāds varētu tā domāt. Mēģinājumos satiekos ar aktieriem un saprotu, ka viņiem ir pavisam cits domāšanas veids par saturu, mūziku. Mēģinu sevi “ierullēt” šajā domāšanas veidā un meklēt savu lomu. Elzai ir gan īpašības, kas piemīt man, gan arī tādas, ko nesaprotu. Jāmēģina tās kaut kā attaisnot un parādīt saprotami un skaidri. Man tas ir izaicinošs process, bet zinu, ka tajā metīšos ar nagiem un zobiem.
Kādas virsotnes iezīmējas nākamajā gadā? Varbūt beidzot varam gaidīt programmu kopā ar dzīvesbiedru, diriģentu Jāni Liepiņu?
Lielākais kalns, kurā kāpt, noteikti ir “Agrā rūsa”. Protams, būs koncerti, dažādas satikšanās. Par Jāni – tas jau labu laiku ir sāpīgais jautājums (smejas). Domāju, ka kādreiz noteikti satiksimies, tikai pagaidām nav konkrētas vietas un laika. Tas ir viens no maniem sapņiem, ko es gribētu īstenot. Mums abiem pat ir konkrētas domas, ko mēs gribētu atskaņot, bet jāsagaida īstais mirklis.
Vecgadā uzmundrinām sevi ar vēlējumiem, cerībām… Kāds būtu jūsējais?
Pēdējā laikā pierādījies, ka vēlēt kaut ko, kas nav pamatlietas, ir bezjēdzīgi. Man gribētos novēlēt iekšēju mieru un skaidrību, par spīti tam, kas notiek ap mums. Tikai ar salīdzinoši vēsu prātu varam kaut ko risināt. Lielās un sakāpinātās emocijas var būt skaistas, bet vēsais prāts un piezemētība par to, kas mums patiešām ir vajadzīgs, sakārto vērtības pareizā secībā arī situācijā, ko nevaram ietekmēt.
